Latvijas uzņēmumu produktivitātes rādītāji pagaidām atpaliek ne tikai no ES vidējiem, bet arī no pārējo Baltijas valstu rādītājiem. Kā viens no galvenajiem iemesliem minama izteiktā reģionālā nevienlīdzība — uzņēmējdarbība koncentrējusies Rīgā un tās reģionā. Samērā lielas atšķirības vērojamas arī starp dažādām nozarēm — katrai no tām ir savi izaicinājumi un potenciālās iespējas, kā produktivitāti celt.
Produktivitāte valsts mērogā tiek saistīta ar IKP uz vienu iedzīvotāju un izsaka spēju radīt preču vai pakalpojumu pievienoto vērtību. Produktivitāti var ietekmēt ne tikai paši uzņēmumi un tos pārstāvošās organizācijas, bet caur dažādiem likumiem arī valsts.
Ik pa laikam tiek aktualizēts jautājums par to, ka mūsu uzņēmumi produktivitātes ziņā iepaliek — ne tikai no ES vidējā līmeņa, bet arī no abām tuvākajām kaimiņvalstīm. No kā produktivitāte atkarīga un kā varam veicināt tās kāpumu — par to SEB bankas rīkotajā diskusijā nesen sprieda dažādu nozaru eksperti. Mēs apkopojām diskusijas galvenos secinājumus.
Produktivitāti Latvijā apdraud demogrāfiskā situācija
Lai varētu strādāt pie produktivitātes celšanas, vispirms jāizprot, no kādiem faktoriem tad produktivitāte ir atkarīga. Parasti produktivitāte tiek saistīta ar IKP uz vienu iedzīvotāju un izsaka strādājošo jeb ekonomiski aktīvo iedzīvotāju radīto pievienoto vērtību. Lai gan formāli IKP Latvijā pieaug diezgan strauji, pienesums tieši no darba tirgus ir tuvu nullei. Tas saistīts ar Latvijas negatīvo demogrāfisko situāciju un tās iespaidā sarūkošo strādājošo skaitu, un ir pilnīgi skaidrs, ka darbinieku piesaiste daudziem mūsu uzņēmumiem nākotnē saglabāsies kā viens no galvenajiem izaicinājumiem.
Uz produktivitāti varam skatīties no dažādiem leņķiem. Latvijas Produktivitātes, Efektivitātes, Attīstības un Konkurētspējas Foruma vadītājs Gundars Bērziņš norāda, ka produktivitāte būtībā nozīmē to, cik dārgi savu saražoto varam pārdot — tātad, visu to faktoru kopumu, kas nodrošina iespēju maksimizēt cenu. Viņš gan uzsver, ka augstāka cena iet rokrokā arī ar zemāku konkurētspēju, tāpēc uzņēmumam vienmēr jāmēģina atrast īstais balanss starp šiem abiem lielumiem.
Savukārt Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Kristaps Klauss iesaka galveno uzmanību pievērst nevis pēc iespējas augstākai pārdošanas cenai, bet tam, cik daudz peļņas tajā iespējams ielikt.
Izteikta atšķirība pa reģioniem un nozarēm
Ja raugāmies Baltijas kontekstā, Latvijā produktivitātes sadalījums pa reģioniem šobrīd ir visnevienlīdzīgākais, citiem vārdiem — reģionu rādītāji ievērojami atpaliek no galvaspilsētas rādītājiem. Darba samaksa nereti aug straujāk nekā produktivitāte, kā rezultātā reģioniem kļūst aizvien grūtāk kāpināt algas un konkurēt ar galvaspilsētu par darbiniekiem. Turklāt reģionos lielākā daļa strādājošo nodarbināti lauksaimniecībā un apstrādes rūpniecība, kas abas šobrīd uzrāda zemu produktivitāti — viens strādājošais šajās nozarēs rada salīdzinoši mazu pievienoto vērtību.
Ir nozares, kur strauji pieaugošais darbinieku atalgojums draud apēst produktivitāti — tāda tendence iezīmējas, piemēram, IT nozarē. Savukārt apģērbu ražošana apgrozījuma ziņā nav ierindojama starp lielākajām nozarēm, bet ir viena no lielākajām nodarbināto skaita ziņā. Tā kā darbinieks nespēj radīt tik lielu pievienoto vērtību kā iekārta, bet darbaspēka izmaksas jau tagad daudziem uzņēmumiem rada problēmas, šī ir viena no tām nozarēm, kur digitalizācija un automatizācija var izrādīties vienīgais risinājums.
Atšķirībā no mūsu ziemeļu kaimiņiem, Latvijā vērojama liela produktivitātes gradācija starp uzņēmumiem, kas arī nozīmē, ka daudziem mūsu uzņēmumiem ir labs potenciāls produktivitāti audzēt.
Cik lielā mērā un kā produktivitāti varam ietekmēt?
Ietekmi uz produktivitāti var atstāt gan paša uzņēmuma lēmumi, gan arī valsts ar saviem likumiem. Vienkāršs piemērs, kā tas darbojas: ja Somijā kravas auto vadītājs drīkst pārvadāt divreiz lielāku tonnāžu nekā Latvijā, viņš konkrētajā laika vienībā būs divas reizes ražīgāks un varēs arī saņemt lielāku samaksu par savu darbu.
Kā liecina Baltijas finanšu direktoru aptauja, šobrīd liela daļa Latvijas uzņēmumu savu produktivitātes celšanas stratēģiju saista tieši ar digitalizāciju un automatizāciju. Tomēr, kā norāda SEB bankas Korporatīvās analīzes pārvaldes Mārtiņš Rubezis, ne visos gadījumos tas patiešām būs pareizākais gājiens, sevišķi attiecībā uz mazākiem uzņēmumiem. Aptauja arī parāda, ka mūsu uzņēmumi pagaidām izvairīgi domā par jauniem veidiem, kā audzēt preču un pakalpojumu pievienoto vērtību, kas varētu dot jūtamāku produktivitātes kāpumu.
K. Klauss skeptiski vērtē ideju, ka darbiniekus no šobrīd neproduktīvām nozarēm varētu mēģināt piesaistīt produktīvākām — viņš ir pārliecināts, ka cīņa par darbiniekiem notiek starp uzņēmumiem, nevis nozarēm. Tam piekrīt arī Renāte Strazdiņa, Microsoft vadītāja Baltijas valstīs, uzsverot, ka par programmētājiem Baltijas uzņēmumi šobrīd cīnās globālā mērogā.
Tomēr uzņēmumu lielumu ziņā mēs atpaliekam no abām kaimiņvalstīm, tāpēc arī jautājums, kā veidot lielākus uzņēmumus, Latvijas gadījumā ir cieši saistīts ar iespēju celt produktivitāti.
Eksports kā būtisks produktivitāti veicinošs faktors
Domājot par produktivitāti, nevajadzētu aizmirst arī par mārketingu — izveidojot veiksmīgāku pārdošanas stratēģiju vai sameklējot īsto tirgu savām precēm, uzņēmums var būtiski celt produktivitāti. Savukārt, meklējot iespējas tikt jaunos tirgos, neaizvietojams var izrādīties nozaru organizāciju atbalsts.
Iziešana eksporta tirgos veicina produktivitāti, jo uzņēmumi vairs nesalīdzina sevi ar citiem tikai vietējā mērogā, bet globāli. Tomēr jāapzinās, ka eksporta uzsākšana vien produktivitāti necels, drīzāk produktivitāte palīdzēs veiksmīgāk konkurēt eksporta tirgos. Eksperti arī ir vienisprātis – gribot algas Eiropas līmenī, uzņēmumiem intensīvāk jādomā par eksportu, jo ar vietējo tirgu tās nodrošināt nebūs iespējams.
