Lai arī Covid-19 pandēmija turpinās, Latvijas ekonomika joprojām uzrāda pozitīvus rezultātus. Šī gada pirmajos trīs ceturkšņos ekonomika ir palielinājusies par 5,2% un arī nākamā gada izaugsmes perspektīvas ir labas. Neskatoties uz atzīstamo sniegumu un prognozēm, mani tomēr bažīgu dara jautājums, vai pandēmijas negatīvā ietekme kādā brīdī nekļūs spēcīgāka? Un, vai pienācīgi novērtējam jau klātesošos izaicinājumus ceļā uz ilgtspēju un sabiedrības sašķeltības mazināšanu?
Covid-19 – kādu laiku uz palikšanu
Lai arī vakcinācijas aptvere Latvijā ir pieaugusi un nu esam sasnieguši augstāko vakcinācijas pret Covid-19 aptveri Baltijā, jaunais Covid-19 paveids Omicron visā pasaulē, tostarp arī Latvijā ir radījis milzīgu viļņošanos. Ir skaidrs, ka vīrusa klātbūtne ar tā pastāvīgi mutējošajiem paveidiem turpinās ietekmēt ekonomikas cikliskumu. Sfēras, kuras jau tagad ir vīrusa skartas, diemžēl atgūsies pakāpeniskāk.
Jo ātrāk sapratīsim, ka vīruss ir uz palikšanu, pielāgojot arī mūsu politiku, jo labāki būs gan mūsu epidemioloģiskie, gan ekonomikas rādītāji. Kā biznesam, tā arī iedzīvotājiem ir svarīga prognozējamība. Novilcinot lēmumu pieņemšanu līdz pēdējam brīdim, kas rezultējas mājsēdēs, raustām ekonomiku un vairojam neapmierinātību.
Zaļais kredīts uzņēmumiem
Jauns izaicinājums ir arī pēdējā laikā strauji augošā inflācija, īpaši cenu pieaugums enerģijai. Prognozējams, ka tas gada nogalē ne tikai liks sabremzēties ekonomikai, bet arī neizbēgami ietekmēs noskaņojumu un maksātspēju, īpaši mazturīgākās mājsaimniecībās.
Pievēršoties šiem izaicinājumiem, nevēlos vairot pesimismu skaistajā Ziemassvētku gaidīšanas laikā. Mans mērķis, stāvot teju uz gadu mijas sliekšņa, ir aicināt nonākt pie neērtām un līdz ar to atliktām, bet svarīgām apņemšanām.
Iet līdzi attīstības ceļam
Covid-19 izraisītā krīze – un nu jau arī enerģētikas krīze – jau labu laiku māj mums ar sarkano karogu, aicinot pārdomāt ierastos dzīves modeļus.
Neskatoties uz lielo apņēmību virzīties uz priekšu ar Eiropas zaļo kursu, kas paredz līdz 2030. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par vismaz 55 %, mēs joprojām turpinām būt būtiski atkarīgi no fosilajiem resursiem. Ņemot vērā enerģētikas krīzi, mēģinājumi atteikties no klimatam nedraudzīgajiem enerģijas avotiem notiek ar lielāku apņēmību nekā alternatīvu radīšana. Virziens, kurā mums visiem ir jādodas, ir skaidrs, taču neatrodu skaidrojumu, kāpēc tas notiek tik lēni?
Uzskatu, ka šis ir piemērots brīdis, lai sagatavotu Latvijas valsts plānu zaļā kursa ieviešanai. Tāpēc padalīšos ar savu redzējumu konkrētiem pasākumiem, kuri, manuprāt, palīdzētu pavirzīties uz priekšu zaļo mērķu sasniegšanā.
1. Valsts plāna ietvaros būtu jārod cieša starpnozaru sadarbība jau valsts pārvaldes līmenī, lai nozaru sinerģijā mēs kā valsts iegūtu kopīgu labumu, nevis zaļo mērķu sasniegšana notiktu uz kādas nozares rēķina. Valsts līmenī vajadzētu izvērtēt nozares, kurām nepieciešams organizēts atbalsts, lai spētu konkurēt starptautiskajā tirgū. Tam ne vienmēr būtu jābūt finansiālam atbalstam – iespējams, tā būtu piegāžu ķēžu restrukturizācija, zinātnes un pētniecības atbalsts un citi. Tagad redzam, ka, cenšoties sasniegt konkrētu mērķi, neizvērtējam negatīvo ietekmi uz citiem rādītājiem vai nozarēm. Piemēram, lai nodrošinātu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, radīsim būtisku izejvielu iztrūkumu un cenu celšanos sev svarīgajā mežizstrādes nozarē un kokrūpniecībā. Vienlaikus kokrūpniecības nozarei varētu arī palīdzēt, atbalstot plašāku koka izmantošanu ēku būvniecībā, esošo ēku siltināšanu ar kokšķiedru, kā arī vienkāršojot būvnormatīvus.
2. Tāpat būtu arī pēdējais brīdis sākt domāt par zaļās un alternatīvās enerģijas ražošanas uzņēmumu radīšanu. Protams, ka saules un vēja enerģija nenodrošina nepārtrauktu mums nepieciešamo enerģijas apjomu, bet tā noteikti mazina CO2 izmešu daudzumu.
3. Latvija ir izvērtējusi, ka būtiskāko apjomu no mūsu valsts emisijām rada siltumenerģijas ražošana, transports un lauksaimniecība. Tāpēc uzskatu, ka nekavējoties ir jāpalielina finansējums programmām, kuras veicina dažādu ēku energoefektivizācijas risinājumus, kā piemēram, siltināšanas, saules paneļu, zaļo jumtu un elektroenerģijas dalīšanas sistēmu ieviešanu. Vienlaikus šīs programmas ir jāpadara mazāk birokrātiskas un plašāk pieejamas, kā arī jāseko līdzi, lai tās sasniedz izvirzītos mērķus.
4. Jāsāk īstenot arī ilgi apspriestās un daudzviet pasaulē atzītās “park & ride” jeb stāvparku sistēmas ieviešana galvaspilsētā. Šāda sistēma palīdzēs mazināt sastrēgumus, uzlabos vides kvalitāti un galu galā – padarīs pilsētu iedzīvotājiem draudzīgāku.
Mums Latvijā beidzot ir jāatvadās no sev raksturīgās viensētas domāšanas: “Manā sētā viss ir labi, tas nekas, ka citiem iet slikti!” Gribētu, lai ātrāk pieņemam to, kas pasaulē jau labu laiku ir akceptēts un uzrādījis labus rezultātus. Attīstība iet savu ceļu un mums ir jāiet šim attīstības ceļam līdzi.
Izglītības trūkums kā sašķeltības pamats
Papildus spriedzi šodien rada arī situācijas eskalēšanās Baltkrievijā un Ukrainā. Ir skaidrs, ka nepieciešams stiprināt ne tikai valsts robežu, bet arī autoritāti. Covid-19 izraisītā krīze ir izgaismojusi pārāk lielo iecietību pret dezinformāciju. Atstājot to pašplūsmā, būs grūti īstenot reformas gan enerģētikā, gan arī citās jomās, jo vienmēr būs kāds, kurš mūsu vājumu un neizlēmību izmantos pret mums.
Pamatot un pierādīt dezinformācijas apgalvojumus visvieglāk var kritiski nedomājošiem cilvēkiem. Tieši tādēļ arvien būtiskāk mums visiem kopā būs veidot gudru un izglītotu sabiedrību, kura nevis izvēlas viegli pieslieties populistiskiem apgalvojumiem, bet gan ar neatlaidīgu optimismu darbojas, lai radītu pievienoto vērtību. Svarīgi, ka iedzīvotāji ciena sabiedrības kopīgo labumu nevis rūpējas tikai par savu egoistisko vajadzību apmierināšanu.
Tāpēc ieteiktu skolu mācību programmās iekļaut kritiskās domāšanas, diskusiju un situāciju analīzes prasmju, kā arī finanšu pratības apguvi, izskaidrojot nodokļu un valsts budžeta veidošanās principus. Gudra un izglītota sabiedrība būs daudz neievainojamāka un tādējādi demokrātiskai valstij izdevīgāka.
Apsveicamas ir arī aktivitātes, kas cenšas kompensēt attālināto mācību izraisītos robus zināšanās. Šajā sakarā ir jāpiemin nupat publiskajā telpā apspriesta iniciatīva veidot liceju, kur, kombinējot digitālus un klātienes mācību risinājumus, tiks sniegta iespēja jauniešiem ar nepietiekamu zināšanu līmeni dabas zinātņu un tehnoloģiju tēmu jeb tā saucamajos STEM mācību priekšmetos sagatavoties eksāmenu kārtošanai vispārējās vidējās izglītības ieguvei vai arī studijām augstskolā. Vienlaikus licejs piedāvātu iespēju arī pieaugušajiem papildināt savas zināšanas vai arī pārkvalificēties.
Ratus jāgatavo ziemā, ragavas – vasarā
Latvijas valstij un sabiedrībai izaicinājumu šobrīd ir daudz, taču es vienmēr esmu uzsvērusi, ka krīzes sevī nes arī daudz iespēju – tās liek izvērtēt padarīto un domāt, ko varam darīt labāk un efektīvāk. Vai tā būtu ilgtspēja, izglītība, drošība vai epidemioloģiskā situācija – uzskatu, ka šis ir pateicīgs brīdis, lai visās minētajās jomās demonstrētu lielāku izlēmību un no diskusijām pārietu pie mērķtiecīgas rīcības.
Ir pēdējais brīdis saprast, kur vēlamies nokļūt un kādus soļus nepieciešams spert, lai pie Zaļā kursa ietvaros nospraustajiem mērķiem nonāktu. 2030. gads, kad no vecajiem biznesa modeļiem nāksies pārslēgties uz jauniem, pienāks ātrāk nekā mēs spējam iedomāties. Labāk pašiem būt proaktīviem un laicīgi saprast, kā jaunajā pasaulē dzīvosim, nevis mēģināt noķert aizejošu vilcienu.
