Prognozes par koronavīrusa ietekmi uz ekonomiku kļūst pesimistiskākas. Atsevišķas nozares jau šobrīd ir cietušas zaudējumus vairāku simtu miljardu dolāru apmērā, bet situācija var kļūt vēl nopietnāka, tostarp skarot arī Latviju. Vai un cik efektīvi šādos apstākļos būs preventīvi pasākumi?
Gada sākumā ekonomikas perspektīvas šķita piezemēti optimistiskas. Piezemēti, jo globālās ekonomikas izaugsme joprojām solījās būt lēnāka nekā pēdējā desmitgadē un pat līdzšinējie izaugsmes dūži saskārās ar tempu palēnināšanos. Savukārt optimisma piegarša solīja vāju, tomēr atgūšanos.
Viss kopumā tik un tā veidotu apstākļus, kuros sabiedrības prasības pēc labākiem dzīves apstākļiem pilnā mērā netiktu remdētas un uzturētu iedzīvotājos neapmierinātību, kas sagādātu labu augsni populismam. Klimata pārmaiņas un citi izaicinājumi, tostarp tehnoloģijas, novecošanās, imigrācija, kā arī reģiona lielvalstu pieprasījums pēc dominances šķita esam aktualitāšu topa galvgalī.
Neko tādu, kas varētu sagriezt kājām gaisā pasaules ekonomiku, nevarēja prognozēt neviens, līdz uzradās Covid-19, kas nu ir kļuvis par nopietnu risku ne tikai globālajai, bet arī Latvijas ekonomikai.
Nozares zem vīrusa sitiena
Primāri ar tiešāko vilni šobrīd saskaras tūrisma nozare, kuras apjoms tiek lēsts 5,7 triljonu dolāru apmērā un kurā strādā 319 miljoni iedzīvotāju jeb teju katrs 10. nodarbinātais pasaulē. Krass aktivitātes kritums vērojams arī rūpniecības un transporta nozarēs – apsīkstošās tūristu plūsmas atsaucas uz transporta apakšnozarēm, kur negatīvo ietekmi papildina rūpniecības jaudu kritums. Veidojas vesels sarežģījumu komplekss, kurā izaicinājumus rada gan piedāvājuma, gan pieprasījuma kritums.
Vīrusa radītā nervozitāte izraisa pieprasījuma kritumu, un tajā pašā laikā piegāžu ķēžu pārrāvumi apgrūtina dažādu komponenšu saņemšanu un bremzē darbību nozarēs, kurās pieprasījums cietis mazāk vai pat saglabājies nemainīgs.
Noskaņojuma indeksi un statistiska joprojām sniedz pretrunīgus datus par vīrusa potenciālo ietekmi, kas veidojas arvien negatīvāka, bet tās rādītāji un novērtējumi pienāk ar aizturi. Vīrusam turpinot uzvaras gājienu, prognozes kļūst arvien pesimistiskākas.
Latvija nebūs izņēmums
Laiks, kas ļautu pārvarēt vīrusa negatīvo ietekmi bez būtiskām ekonomiskām sekām, strauji iet mazumā. Pirms parādījās vīruss, apstrādes rūpniecības lejupslīde bija salīdzinoši izolēta no tendencēm pakalpojumu biznesā. Tas ļāva uzturēt pārliecību, ka recesijas riski ir zemi.
Tomēr vīrusa klātbūtne šobrīd ne tikai pastiprina negatīvās tendences rūpniecībā, bet draud nokaut arīdzan daudzu pakalpojumu aktivitāti, tāpēc recesijas risks kļūst nopietns. Tas attiecas arī uz Latviju, jo iekšējam patēriņam un nozarēm, kuru izaugsme bija visnotaļ laba, vīrusa izplatība draud ar arvien spēcīgāku ietekmi.
Ņemot vērā notiekošo rūpniecībā, tranzītā, finansēs un būvniecībā, pozitīvākais šī gada scenārijs var izrādīties izvairīšanās no IKP krituma un būtiska bezdarba pieauguma.
Perspektīvas ir atkarīgas no tā, cik ilgi turpināsies vīrusa izplatība. Ja jau tuvāko nedēļu laikā situāciju izdotos stabilizēt, negatīvā ietekme būtu kontrolējama un gada laikā izlīdzinātos.
Ķēdes reakcijas draudi
Riskus rada strauji augošā piesardzība, kas līdzīgi kā 2008. gadā var iegūt pandēmisku mērogu. Palēninās finanšu aprite, pasliktinās likviditāte, tādēļ daudzu uzņēmumu, nozaru un valstu ekonomiku stabilitāti noteiks pieejamība finansēm, valdību un centrālo banku koordinēta rīcība. Tā būs kritiska, lai nerastos darbības pārrāvumi un nesāktos ķēdes reakcija.
Uzņēmumiem, kuru finansiālā veselība izrādīsies vājāka, nāksies darbību pārtraukt. Līdz ar to jo tālāk, jo biežāk piedzīvosim uzņēmumu krišanu, kas šobrīd jau redzama avio un tūrisma nozarēs.
Lai izvairītos no šādas notikumu attīstības, vairāku valstu centrālās bankas īsteno atbalstošu monetāro politiku. Būs nepieciešama lielāko centrālo banku koordinēta rīcība, kā arī valdību spēja piešķirt atbalstu uzņēmumiem un nozarēm. Būs būtiski nepārrēķināties, jo atmiņā joprojām ir palikušas sekas, kādas izraisīja lēmums neglābt Lehmann.
Jāuzsver, ka tas neattiecas uz banku sektoru, kas šajos pēckrīzes gados ir labi nostiprināts. Vienlaikus jāpiebilst, ka ir arī tādas valstis, kur banku sektors varētu būt jutīgāks pret krasām izmaiņām ekonomikā, piemēram, Itālija. Ja sāksies ķēdes reakcija, to būs grūti apstādināt. Šajā situācijā iepriekšējā krīze ir devusi mācību, tāpēc daudzviet centrālās bankas un valdības jau veic preventīvus pasākumus. Atbildes uz jautājumu par to, kuri instrumenti būs efektīvi un laikus iedarbināti, šobrīd gan nav.
Sākoties ķēdes reakcijai, radīsies ne tikai privātā, bet arī publiskā parāda problēmas.
Vācija un Itālija ir tuvu recesijai un, visdrīzāk, ar to saskārsies. Aktualizēsies arī Itālijas parāda stāsts. Vienlaikus jāuzsver, ka, ņemot vērā kontekstu, neseno krīžu mieles, kā arī pašreizējās Eiropas Centrālās bankas vadītājas nostāju, jaunu eiro krīzi prognozēt būtu nevietā.
Stress un svārstības noteikti būs, bet Itālija netiks atstāta viena pret vienu ar šo problēmu. Palīdzība un problēmas tiks sapakotas tā, lai no tā izvairītos, un, visticamāk, tiks atliktas uz tālāku nākotni. Var pieņemt, ka radīsies politiska rakstura kolīzijas, taču šādās situācijās retorika ir viena lieta, bet darbi – cita: tie tiks padarīti tā, lai “kaza būtu dzīva un vilks paēdis”, proti, lai ekonomika un sabiedrība šajos apstākļos ciestu pēc iespējas mazāk.
Ja vīrusa gaita Eiropā un citviet sekos Ķīnā uzrādītājai, tad tuvāko 3–4 nedēļu laikā saslimstības līmenim būtu jāstabilizējas, un milzīgo stimulu atbalstītā ekonomiskā aktivitāte varētu ātri atgūties un gūt jaunu enerģiju tālākai izaugsmei. Ja ne, tad gaidāmi sarežģītāki laiki.
