Kopš marta, kad Krievijas agresija Ukrainā tika sodīta ar plašām ekonomiskajām sankcijām un Krievijas izolāciju, esam saskārušies ar šo norišu pirmajām sekām. Vispirms jau tā ir visaptveroša un noturīga inflācija, jauni izaicinājumi energoresursu un citu izejvielu pieejamībā, tā ir daudzu nozaru pārorientēšanās uz citām piegāžu ķēdēm. Viena no visplašāk ietekmētajām nozarēm ir lauksaimniecība, – daudzas pasaules valstis ar bažām raugās uz to, kā sarūk kviešu, kukurūzas, saulespuķu eļļas pieejamība. Savukārt lauksaimnieki visvairāk to izjūt minerālmēslojuma pieejamībā un cenu pieaugumā, kā arī dārgākā degvielā.
Karš Ukrainā ir apturējis lielu daļu no šogad plānotā eksporta, tomēr Eiropas, ASV un citu valstu atbalsts Ukrainas cīņā pret agresorvalsti liek saredzēt gaismu tuneļa galā – pēc uzvaras karā, Ukraina atjaunos savu lauksaimniecības ražošanas potenciālu un atgriezīsies eksporta tirgos.
Lai arī cenu kāpums un ģeopolitiskā nestabilitāte bremzē globālās ekonomikas izaugsmi un rada virkni izaicinājumu, ekonomisti šobrīd prognozē t.s. “mīkstās nosēšanās” scenāriju. “Mēs joprojām pieturamies pie mīkstās nosēšanās scenārija, kas tiek balstīts uz vairākiem pozitīviem aspektiem. Jauni fiskālie stimuli augsto enerģijas cenu kompensācijai, militārās investīcijas un zaļā kursa īstenošana nodrošinās īstermiņa atbalstu eirozonas izaugsmei,” norāda SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis.
Zināmu atbalstu sniedz arī kovidlaikā veiktie mājsaimniecību uzkrājumi, kas padara privāto sektoru izturīgāku. Vienlaikus, jāapzinās, ka karš ir radījis turbulenci pasaules izejvielu tirgos, jo Krievija ir ne tikai nozīmīga naftas, dabasgāzes un ogļu eksportētājvalsts, bet arī svarīgs graudu, niķeļa, alumīnija, pallādija un minerālmēslu piegādātājs. Vienlaikus ar izejvielu pieejamību, apgrūtināta ir arī lauksaimniecības produktu loģistika.
Lielākā problēma – transporta ceļi
“Pēc aptuvenām aplēsēm, Ukrainas daļa pasaules kviešu eksportā bija ap 10%, bet Krievijas – vēl 16%. Pieņemot, ka daļa no šiem eksporta apjomiem tiek atcelti (kara vai sankciju dēļ), tas rada lielu ietekmi uz pasaules tirgu,” norāda D. Gašpuitis. Ne velti Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācija šobrīd runā par globālu pārtikas krīzi, kas īpaši varētu apdraudēt Āfrikas un Tuvo Austrumu valstis.
Attiecībā uz Ukrainu pamata problēma ir nodarītie postījumi ostām un sauszemes transporta infrastruktūrai – šā gada martā Ukrainas graudu eksports bija četras reizes mazāks nekā februārī. Kviešu cenas ir pieaugušas no aptuveni 200 eiro par tonnu pagājušā gada nogalē līdz 350 eiro par tonnu šogad.
Galvenais Ukrainas lauksaimniecības produktu eksporta ceļš ir Melnā jūra. 80% graudu tiek eksportēti caur Čornomorskas, Mikolajevas un Odesas ostām valsts dienvidrietumos. Nevēloties uzņemties risku, uz Ukrainu savus kuģus sūtīt atturas daudzi kuģniecības uzņēmumi, turklāt kara situācija ir būtiski sadārdzinājusi kravu apdrošināšanu.
“Karadarbības pārtraukšana nozīmētu, ka Ukraina kopā ar starptautisko atbalstu varētu uzsākt transporta infrastruktūras atjaunošanu. Jāņem vērā, ka alternatīvu infrastruktūrai, kas ļāva pārvadāt vidēji 4,5 miljonus tonnu graudu mēnesī, īsā laika posmā izveidot nevar,” uzskata D. Gašpuitis. Tāpēc pagaidām jārēķinās ar to, ka izmaksas par graudu pārvadājumiem, izmantojot, piemēram, kaimiņvalstī Rumānijā esošās ostas, būs trīs, četras reizes augstākas.
Polijas prese ziņo, ka Polija nav gatava pārorientēt Ukrainas pārtikas eksportu, jo robežas šķērsošana Polijas austrumos ir pārāk saspringta. Ukrainas graudu eksportam visperspektīvākās izskatās Lietuvas un Latvijas ostas. Bet EK strādā pie tranzīta maršrutiem, lai nodrošinātu izejvielu piegādi un nepieļautu pārmērīgu pārtikas cenu kāpumu.
Ukrainas eksporta samazinājumu izjutīs visi
Lielākā daļa no pagājušā gada ražas jau ir aizvesta no Ukrainas, bet apdraudēta ir šī gada raža un tās transportēšana. Jau aplēsts, ka kara dēļ no eksporta tirgiem ir zaudēti aptuveni 5 līdz 6 miljoni tonnu kviešu (aptuveni ceturtā daļa no gada eksporta), kā arī 15 miljoni tonnu kukurūzas (aptuveni puse no gada eksporta) un 3 miljoni tonnu saulespuķu eļļas (aptuveni puse no gada eksporta). Šāda mēroga iztrūkums, protams, nevar palikt bez sekām – tas rada milzīgu pieprasījuma kāpumu, kam seko cenu pieaugums.
Vasarāju sējas laikā Ukrainas saimniecībās trūkst degvielas un darbaspēka, kā arī sēklu un minerālmēslu. Tas būtiski ietekmēs aprīlī sētās kukurūzas un saulespuķu ražu, kas pēc aptuveniem aprēķiniem, varētu būt par 30% līdz 50% mazāka. Jāņem vērā, ka kara dēļ apgrūtināta būs ražas novākšana. Lai gan kviešu un rapšu lauki ir apsēti, sagaidāms, ka Krievijas invāzija samazinās šā gada graudaugu ražu vismaz par piektdaļu salīdzinājumā ar pagājušo gadu (vidējā kviešu raža Ukrainā ir no 27 līdz 29 miljoniem tonnu; eksportā parasti nonāk ap 20 miljoniem tonnu).
Baltijas valstis kā globāls ražotājs
Latvijas graudaugu raža gadā ir aptuveni 3,5 – 4 miljoni tonnu, kas ir otrs lielākais rādītājs Baltijas valstīs (aiz Lietuvas – pērn 7,3 miljoni tonnu). “Pašpatēriņā atstājot aptuveni trešdaļu no ražas, Baltijas valstis var piedāvāt būtisku daļu no graudaugu pieprasījuma globālajā tirgū – šobrīd esam otrs lielākais kviešu eksportētājs ES valstīs tikai nedaudz atpaliekot no līderes Francijas. Rapša eksportā esam viens no lielākajiem spēlētājiem Eiropā,” stāsta D. Gašpuitis.
Tomēr nozīmīgs izaicinājums Baltijas lauksaimniekiem ir un būs minerālmēslu nodrošinājums par adekvātu cenu, – no Krievijas un Baltkrievijas importētie minerālmēsli nākamajās sezonās būs jāaizstāj ar citiem (to cena ir trīskāršojusies). Minerālmēslu un augu aizsardzības līdzekļu pielietojuma samazinājums nozīmētu mazāku ražu. Otrs būtisks faktors, kas ietekmē lauksaimniecības nozari, ir straujais degvielas cenu un citu energoresursu cenu kāpums.
Jāatceras, ka līdz Krievijas iebrukumam Ukrainā, galvenās lauksaimnieku bažas bija saistītas ar Eiropas zaļā kursa ieviešanu un prasībām par kaitīgo izmešu samazināšanu. Eiropas definētie ilgtspējas mērķi nav atcelti, tāpēc plānojot Baltijas valstu lauksaimniecības nākotni, ir vienlaikus jādomā gan par enerģijas izmantošanu, gan tehnoloģiskām inovācijām (t.s. precīzā lauksaimniecība), kas ļautu kāpināt efektivitāti un samazināt augu aizsardzības līdzekļu izmantošanu. Viens no ceļiem, lai stātos pretī šiem izaicinājumiem, ir kooperācija, kas no vienas puses rada lielāku spēku pārrunās par loģistikas risinājumiem, piegādēm un iepirkumiem, bet no otras – rada ļoti vērtīgu vidi zināšanu pārnesei.
Dainis Gašpuitis
SEB bankas ekonomists
