“Ilgtspēja” ir viens no skanīgākajiem un korporatīvajā vidē visvairāk piesauktajiem jēdzieniem, kas, koncentrēti to atšifrējot, nozīmē ētisku, atbildīgu attieksmi pret visiem ar biznesu un tā attīstību saistītiem jautājumiem. No darbinieku piesaistes un iepirkumu organizēšanas, līdz rūpēm par klimatu un uzņēmumu pārvaldību. Ētiska un atbildīga attieksme vārdos un darbos.
Ja “ilgtspēja” paliek skanīga jēdziena līmenī, kā bija ierasts agrāk, tad tai nav jēgas. Vēl vairāk, – kamēr ilgtspēja ir tikai kā daļa no glītas fasādes, tā ir traucējoša nasta, kuru sazin kāpēc ir jāstaipa līdzi uz akcionāru sapulcēm, padomes sēdēm un preses konferencēm, lai arī “visi taču saprot, ka tā ir tukšmuldēšana.” Tieši šeit slēpjas izpratnes un vērtību plaisa starp vadītājiem, kuru uzskati tā arī nav būtiski mainījušies kopš agrīnajiem deviņdesmitajiem, un tiem, kuri patiešām, no sirds, vēlētos dzīvot un strādāt cieņpilnā un empātiskā pasaulē.
Tiekoties ar uzņēmējiem, kuri pārstāv plašu biznesa nozaru spektru, esmu pamanījusi, ka neraugoties uz cilvēka dzimšanas gadu, pieredzi un amatu, pieejas biznesa organizēšanai un vadīšanai atšķiras. Vienus, kuru lēmumi un ikdienas rīcība izriet no asas cīņas par konkurences priekšrocībām, raksturo pārliecība, ka virsmērķis ir peļņa. Otri – ideālistiskāk noskaņoti cilvēki – tic tam, ka bez šī “tīrā”, 20. gadsimtam raksturīgā kapitālisma, eksistē vēl kāda virsvērtība, kuras dēļ vispār ir vērts biznesu veidot un attīstīt. Tas ir cilvēks.
Kā zināms, pasaulē nekas neeksistē absolūti tīrā veidā, tāpēc kaut kas no abām minētajām vērtību sistēmām piemīt katram uzņēmējam un vadītājam, jo būt atbildīgam nebūt nenozīmē strādāt ar zaudējumiem un peļņas gūšana ir ikviena biznesa pastāvēšanas nosacījums. Tomēr būtiska ir šo atšķirīgo pārliecību “koncentrācija”, jo tieši no tās izriet uzņēmuma vadības lēmumi.
Lai arī karš ir šodienas pati svarīgākā tēma, tas vēl jo vairāk izgaismo nepieciešamību pēc labas, demokrātiskas, caurspīdīgas pārvaldības. Pārvaldības, kura stiprina uzņēmumus un valsti kopumā, nevis noplicina sabiedrības kopējo labumu, pārdalot to mazākuma interesēs. Būtiski ir atcerēties, ka mēs neesam un nebūsim “izolētas salas” vai no pārējās sabiedrības nošķirtas sporta komandas, kas cīnās savā starpā par “zelta medaļu” – mēs esam atkarīgi no kopējās sabiedrības iesaistes un resursu pieejamības, vienlaikus esam atbildīgi par pasauli, kuru mantos mūsu bērni. Tāpēc katru šodienas lēmumu svarīgi svērt un nomērīt, arī domājot par tālāku nākotni – kā sabiedrība to vērtēs pēc pieciem vai desmit gadiem?
Neskatoties uz šiem apsvērumiem, pēdējā laikā publiskajā telpā esam dzirdējuši par vairākiem negatīviem piemēriem, kas liecina, ka Latvijā pārvaldības un līdz ar to arī ilgtspējas jomā aizvien vērojamas problēmas. Korupcijas skandāli, necaurspīdīgi iepirkumi, aizdomīgi noritējuši konkursi uz vadošiem amatiem lielos uzņēmumos liecina par to, ka atbildīgums un ētiska rīcība nav uzņēmumu, institūciju vadītāju un atsevišķu politiķu dienas kārtībā.
Lai arī novērojumu par nepieciešamajiem uzlabojumiem pārvaldības jomā ir daudz, šoreiz dalīšos ar trīs pārdomām.
Pirmkārt, vēlos atsaukties uz nesenu Baltijas korporatīvās pārvaldības institūta vadītāja Andra Grafa publikāciju, kurā viņš norāda, ka korporatīvās pārvaldības principu ignorēšana ir viens no iemesliem, kāpēc Latvija turpina būt iedzinēja lomā Baltijas valstu konkurencē. Šajā gadījumā bieži vien runa nav nedz par augstāk aprakstīto “tīra kapitālista” vai “atbildīgā uzņēmēja” pieeju, bet par savulaik izplatīto “savējo būšanu”. Tā ir kaite, no kuras Latvija aizvien nevar un nevar tapt brīva, – ja valstij ir kāda teikšana (pārraugot nozari vai uzņēmumu), bieži vien tieši “savējais” ir galvenais nosacījums, jo tas vēlāk ļauj konkrēto amata pozīciju kapitalizēt apjomīgos iepirkumos, pakalpojumu konkursos, vēlīgākā attieksmē pret neētiskām vai labai pārvaldības praksei neatbilstošām rīcībām. Diemžēl šāds uzņēmums, institūcija vai valsts ir nolemta ilgstošai stagnācijai un aizvien lielākai atpalicībai, jo vadības demonstrētā attieksme tiek pārņemta visā kolektīvā. Kāpēc manā nodaļā jārīko godīgs konkurss uz brīvu amata vietu, ja vadības komandā pieņemti savējie? Kāpēc man būtu jāmaksā visi nodokļi, ja vadība tos “optimizē”?
Otrkārt, valsts pārvaldē bieži neredzam spēcīgus privātā sektora profesionāļus, jo tos no kandidēšanas uz valstiski nozīmīgiem amatiem attur gan zemais atalgojums, gan savstarpējās intrigas un negācijas, gan arī, iespējams, nošķirtība un pakļautība vienai ministrijai, kas liedz saskatīt valsts līmeņa problēmas kopskatā. Šajos gadījumos redzu, ka atbildīgajiem politiķiem būtu vienoti un stingri jāiestājas par sadarbības veicināšanu un uzticības izrādīšanu šiem profesionāļiem, nemeklējot nenozīmīgas kļūdas, kuras vēlāk kļūst par iemeslu nosodījumam vai sadarbības pārtraukšanai. Jo galu galā – pati nozīmīgākā mēraukla ir valsts iestāžu un kapitālsabiedrību sasniegtie rezultāti.
Likumsakarīgi nonākam pie trešā novērojuma, kas skar politiķu kalpošanu sabiedrības interesēm. Tuvojoties vēlēšanām, tik ļoti zīmīgs šķiet politiķu apzīmējums “tautas kalps”, ko savstarpējās cīņās par varu un mantisko labumu politiķi nereti aizmirst. Šajos gadījumos bieži redzam, ka necaurspīdīgi iepirkumi noved pie nesniegtiem pakalpojumiem iedzīvotājiem, bet institūcijām pietrūkst argumentu, lai situāciju mainītu, kaut gan ir acīmredzams – iepirkuma norise ir bijusi apšaubāma un vienīgais pamatojums tā rezultātam ir bijis zemākā cena un formālām prasībām atbilstošs konkurss. Savukārt virsmērķis – pakalpojuma sniegšana sabiedrībai, kura ir tā, kas nodrošina deputātu atalgojumu – atkal nav sasniegts.
Politikas veidotājiem, uzņēmumu vadītājiem un sabiedrībai kopumā jāatsakās no attieksmes, kur domājam tikai par savas labklājības nodrošināšanu, neievērojot kopējos mērķus, kas labāku ikdienu (gan pelnošāku, gan ilgtermiņā vērtīgu) nodrošinātu visiem. Tāpēc ilgtspēja – vārdos un darbos – nav kādu abstraktu ideālistu izgudrots veids kā apgrūtināt naudas pelnīšanu. Tas ir ceļš uz līdzsvaru, lai naudas pelnīšana vien “nenogalina” mūsos vēlmi sasniegt ilgtspējīgus mērķus biznesā un ļauj pilnveidot pašiem sevi un ieguldīt sabiedrības izaugsmē.
Ieva Tetere
SEB bankas valdes priekšsēdētāja
