“Cik Tu pelni?”, “Kā jūs plānojat savu ģimenes budžetu?”, “Cik daudz Tu saproti no finanšu tirgiem un investēšanas”, “Cik daudz samaksā nodokļos?”. Šādus jautājumus par naudu publiski var dzirdēt ļoti reti – radu sanākšanās, draugu pastaigās un bieži pat tuvākajā ģimenes lokā par tiem īsti nerunā. Nauda mums joprojām ir tabu tēma. Darbojoties finanšu nozarē vairāk nekā 30 gadus, redzu, kuras ir neizmantotās iespējas un kādi ir domāšanas strupceļi par naudu. Šīs būs personīgas pārdomas un praktisks iedrošinājums ikvienam – apkopoju piecus galvenos pamatprincipus, pie kuriem ikdienā pieturos arī pati.
Nr. 1: Pārbaudiet pamatus jeb ko dara mans pensiju 2. līmenis?
Par pensijām it kā runāts daudz, bet joprojām satieku cilvēkus, kuri godīgi saka, ka īsti nezina, vai viņiem kāds līmenis ir un kur tas ir. Šis ir ļoti svarīgi, tāpēc pirmais padoms ir atgādinājums ikvienam – mums katram strādājošajam ir pensiju 2. līmenis, kur ik mēnesi nonāk 5% no bruto algas. Principā, “neko nedarot”, mums kaut kur fonā veidojas dzīves lielākais uzkrājums, kas reiz kļūs par būtisku daļu no ikdienas ienākumiem.
Šie 5% ir tik nemanāmi, ka daudzi pat neapzinās, ka ir vērā ņemami investori. Šī nauda tiek ieguldīta finanšu tirgos, un ilgā laika posmā uzkrātais kapitāls var divkāršoties vai peļņas procenti pat var pārsniegt iemaksāto summu.
Tāpēc svarīgi ir pārliecināties, ka katrs atrodamies vecumam atbilstošā pensiju plānā. Te doma ir vienkārša – jo jaunāks ir cilvēks, jo lielāku risku var atļauties. Tas nozīmē, ka, tuvojoties pensijas gadiem, riska līmenis ir jāsamazina – par ieguldījumu stratēģiju parūpēsies pensijas pārvaldnieks, bet mums jāpaskatās savs pensijas 2. līmeņa uzkrājums internetbankā (vai portālā Latvija.lv) un jāizvēlas savam vecumam atbilstošs plāns.
Nr. 2: Jebkuram budžetam var būt divas puses – aizņēmumi un uzkrājumi/ieguldījumi
“Parāds nav brālis” ir latviešiem diezgan raksturīga dzīvesziņa. No vienas puses, tā ir labi saprotama un noderīga. Taču, ja paraugās gudrāk, dažreiz parāds nozīmē vērtību ilgākā termiņā. Piemēram, kredītā pirkta māja ir ieguldījums, kuram noteikti būs vērtība pēc 20 un 30 gadiem. Lai dzīvotu kvalitatīvu dzīvi, jāpieņem aktuālie ekonomikas noteikumi – “parāds nav brālis” mūsdienu pasaulē vairs īsti neatbilst ekonomikas un ikdienas realitātei. Jā, vēsturiski varēja krāt, krāt un sakrāt naudu, lai kaut ko nopirktu. Mūsdienās tā īsti vairs nav paredzēts – mēs nevaram krāt līdz mūža galam, lai nopirktu vienu jaunu lietu.
Es parasti saku, ka jebkuram individuālajam vai ģimenes budžetam noteikti var būt divas puses – mūsu aizņēmumi un pretī – mūsu uzkrājumi un ieguldījumi. Svarīgākais ir turēt abas puses veselīgā balansā. Jācenšas uzkrāt un ieguldīt tā, lai nopelnītais pārsniedz izmaksas par aizņēmumu. Es noteikti neiesaku kā būtisku budžeta sastāvdaļu izmantot īstermiņa patēriņa kredītus ar augstām procentu likmēm. Tomēr aizdevums mājoklim vai auto iegādei ar savām iespējām un vajadzībām piemērotu atmaksas grafiku ir daļa no ģimenes budžeta.
Atbilstošs aizdevuma atmaksas grafiks ļaus vienlaicīgi veikt arī uzkrājumus. Šī ir būtiskākā atšķirība, ko redzu, salīdzinot ģimeņu budžetu pieejas Skandināvijā un Latvijā. Ziemeļvalstu ģimenēs daudz biežāk ir aizpildītas abas bilances puses, tāpat viņi aizņemas būtiski vairāk, nekā mēs, un būtiski vairāk arī rosās ar uzkrājumiem un ieguldījumiem. Tas zināmā mērā ir viņu labklājības pamats, jo turību ilgtermiņā var veidot, balansējot abas puses, nevis nedarot neko – izvairoties no kredītiem, neuzkrājot, neinvestējot.
Nr. 3: Aprēķini un disciplīna palīdzēs atrast vismaz pārdesmit ietaupāmus eiro
Lasot iepriekšējo punktu, varbūt daudzi nodomāja – jā, ir viegli bankas vadītājai pateikt, “lai uzkrājumi un ieguldījumi nestu peļņu”. Arī publiskās diskusijās nereti dzirdu skepsi un argumentus, ka šis ir iespējams tikai mazai un bagātai sabiedrības daļai un ka mazāku algu saņēmējiem nav reāli domāt par uzkrājumiem. Nesen šo domu karikatūrā trāpīgi bija ilustrējis arī Gatis Šļūka, simboliski norādot, ka mūsu sabiedrībā cilvēkiem sanāk tikai spilvendrānai, ne kārtīgam drošības spilvenam.
Protams, ir saprotams, ka pie mazākiem ienākumiem ir iespējas atlikt un uzkrāt mazākas summas. Tomēr vienlaikus budžeta plānošanas principi nemainās. Cik daudzi no mums sastāda ikmēneša budžetu? Patiešām apsēžas vieni vai ar ģimeni, saliek ciparus abās pusēs un saskaņā ar to ikdienā dzīvo? Ar garantiju saku, ka šim ir milzu nozīme – plānots budžets vai haotiska paļaušanās uz “gan jau kaut kā” ir divas krasi atšķirīgas pieejas. Un neatkarīgi no ienākumu lieluma te daudziem noteikti pazūd iespēja uzkrāt un investēt.
Nr. 4: Pamēģiniet 50:30:20 un trīs kabatu principu
Tradicionāla “formula” ģimenes budžeta jautājumos ir izsakāma ar trim skaitļiem 50, 30 un 20. Tie nozīmē, ka aptuveni puse no budžeta tiek tērēta ikdienas vajadzībām (dzīvesvieta, pārtika, u.c.), 30% varam atļauties dažādām vēlmēm (atpūta, hobiji, kultūras pasākumi u.c.), bet atlikušie 20% tiek novirzīti uzkrājumos. Un tieši par šo budžeta daļu parasti ir visvairāk jautājumu. Te gan gribu piebilst, ka ne vienmēr ir iespēja visus 20% atvēlēt uzkrājumiem. Iesaku izvēlēties sev piemērotu apjomu un no tā neatkāpties. Kļūda, kuru bieži pieļaujam, ir iesākt uzkrājumu ar sev piemērotu nelielu summu un, ienākumiem pieaugot, šo summu nepalielināt proporcionāli ienākumu pieaugumam.
Ja iedomājamies, ka minētie 20% no mana individuālā ikmēneša budžeta ir 240 eiro, šī nauda būtu jāsadala trīs daļās jeb kabatās. Pirmajā kabatā nonāk 80 eiro tā sauktajam “finansiālajam drošības spilvenam” – tā ir naudas summa vismaz trīs algu apmērā, kas atlikta neparedzētām, ārkārtas situācijām. Otri 80 eiro ir paredzēti pensijas vecumam – runa ir par paša veidotu uzkrājumu, piemēram, pensiju 3. līmenī. Šis ir svarīgi, jo valsts vecuma pensija kopā veidos tikai līdz 50% mūsu ienākumu. Un trešā 80 eiro kabata ir cita veida ieguldījumi finanšu tirgos, dažādos instrumentos ar mērķi gūt papildu ienākumu. Šī kabata Latvijā pagaidām ir vistukšākā, lai gan ar katru gadu situācija uzlabojas.
Nr. 5: Paļaujieties uz laiku – sāciet tagad
Mēs bankā mēdzam teikt, ka tikai bagāti cilvēki var atļauties nekrāt nākotnei. Visiem pārējiem noteikti vajadzēja sākt jau vakar. Naudas krāšanā un tās pavairošanā, naudu ieguldot, ir viens neredzams sabiedrotais, kas niecīgu naudas summu spēj pārvērst ievērojamā kapitālā. Šis sabiedrotais ir laiks. Trīs eiro mūsdienās nav liela nauda, pusdienām kafejnīcā ar tiem nepietiks. Ja strādājošs cilvēks ik dienu noliktu šos trīs eiro savā rakstāmgalda atvilktnē, ģimenes budžetā tas nebūtu pamanāms. Tomēr pēc zināma laika šajā atvilktnē vairs nebūtu vietas – pārdesmit gadu laikā šie trīs eiro dienā būtu pārvērtušies vairāk nekā 21 tūkstotī. Ja kāds šo “atvilktnes naudu” būtu ieguldījis finanšu tirgū, tad minēto 20 gadu laikā tā būtu divkāršojusies*, – cilvēka rīcībā nu jau būtu aptuveni 40 tūkstoši eiro, proti, kapitāls, kas atver jaunas iespējas un dod daudz lielāku brīvību. Katrs pats banku kalkulatoros var pamēģināt, kā daži eiro ilgākā laikā pārtop vērā ņemamā summā.
Ja krāt un ieguldīt mēs nekad tā arī neuzsākam, piemērā minētie 40 tūkstoši nekad nenonāks mūsu rīcībā. Ir vērts parunāt par naudu un budžeta plānošanu ar tiem, kam izdevies uzkrāt un sekmīgi ieguldīt, un ar kritisku aci izpētīt savus tēriņus. Iespējams, tur ir nemanāmas rezerves, kuras laika gaitā var pārvērst ievērojamā vērtībā. Jo mūsu labklājība ilgā termiņā patiesībā nav tikai ienākumu, bet arī plānošanas jautājums.
*Pieņemot, ka finanšu tirgu vidējais gada ienesīgums būtu 6%.
Atgādinām, ka ieguldīšana ir saistīta ar risku.
