Mēs mēdzam tērēt vairāk, nekā mums ir, jo gribam dzīvot tā, kā nevaram atļauties. Lai gan tas ir cilvēcīgi, vērts pievērst uzmanību un mēģināt praktizēt apzinātu iepirkšanos. Izvērtēt, kas mums tiešām ir vajadzīgs, plānot savu budžetu, samazināt savus tēriņus, koncentrēties uz būtiskāko.
Sabiedrības priekšstats par mūsu personu – to, kā mūs uztver, ko par mums domā citi – visos laikos ir bijis spēcīgs iepirkšanās un patēriņa dzinulis. Pieņemot, ka kādam iedomātam statusam atbilstošas lietas galu galā arī nodrošinās šos statusu, mēs tiecamies iegādāties auto, apģērbu, mēbeles un citas lietas, bez kurām vai nu varētu iztikt, vai varētu savas vajadzības apmierināt ar krietni mazāku ieguldījumu.
Tomēr statusa radīšana ir visai spēcīgs motivators, un apvienojumā ar t.s. impulsīvajiem (neplānotajiem) pirkumiem, mēs atrodamies nemitīgā naudas badā, lai gan pelnām pieklājīgi. Atsakoties no nevajadzīgiem tēriņiem, mūsu budžetā atbrīvotos nozīmīgi līdzekļi uzkrājumu veidošanai un ieguldīšanai, kas ilgtermiņā ļautu nopelnīt papildus.
Impulsīvie pirkumi – vairāk nekā 3000 dolāru gadā
73% amerikāņu pērn veiktā aptaujā atzinuši, ka regulāri veic neplānotus pirkumus. Ik mēnesi šādi tiek iztērēti vairāk nekā 280 ASV dolāri, kas gada laikā pārsniedz 3000 dolāru. Visvairāk naudas impulsa pirkumos tiek iztērēts par apģērbu, pārtikas produktiem, mājsaimniecības lietām un apaviem.
Arī mūsu veiktā iedzīvotāju aptauja par cilvēku attieksmi pret uzkrājumiem un ieguldījumiem liecina, ka vairāk nekā pusei (53%) cilvēku galvenais šķērslis ieguldījumu veikšanai ir nepietiekoši ienākumi.
No respondentiem ar salīdzinoši augstiem ienākumiem (virs 1500 eiro mēnesī pēc nodokļu nomaksas) nepietiekamu naudas daudzumu ieguldījumu veikšanai minējusi trešdaļa respondentu. Var pieņemt, ka daļa no šiem cilvēkiem ir impulsa pirkumu veicēji, un iegādātās lietas bieži vien kalpo psiholoģiskai vēlmei pēc novērtējuma no apkārtējiem.
Pirkšana kā sociāla spiediena sekas
Nevajadzīgu lietu iegāde bieži vien ir saistīta ar sociālām normām, kas nosaka cilvēka piederību tai vai citai grupai. Ja es vēlos izskatīties pēc veiksmīga advokāta vai arhitekta, man ir jāapbruņojas ar lietām, kas apkārtējiem signalizē par panākumiem. Dažkārt šīs ārējās izpausmes kļūst pat nozīmīgākas par to, vai es patiešām esmu labs advokāts vai arhitekts, proti, izskatīšanās un reputācija dominē par cilvēka profesionalitāti, pieredzi vai talantu.
Tas bieži vien noved pie impulsīviem pirkumiem, jo konkrētajā brīdī cilvēkam “ir sajūta”, ka šīs būs īstās kurpes vai pulkstenis, lai izskatītos veiksmīgs (veiksmīga) savā sociālajā grupā.
Daudzi no šādiem pirkumiem vēlāk izrādās lieki, jo, grozi kā gribi, – dārgas kurpes vai auto uz brīdi var radīt noteiktu priekšstatu, taču bez adekvāta profesionālā seguma, tas agri vai vēlu izplēnēs.
Sociālo mediju un reklāmas loma
Viens no impulsīvu pirkumu lielākajiem veicinātājiem ir sociālie mediji – tā ir vieta, kur cilvēki dalās ar saviem statusa simboliem, salīdzina tos. Ja neesi gana modīgs, var rasties sajūta, ka kaut kas tiks nokavēts, un tas steigšus jānovērš – iepērkoties. Savukārt to, kas ir šā brīža tendences mums neļauj aizmirst produktu reklāmas kampaņas, kuru autori labi apzinās sociālā statusa spiedienu uz patērētāju prātiem.
Reklāma ir izdevusies (no reklāmdevēja viedokļa) tad, ja patērētājs “notic”, ka konkrētā manta spēs uzlabot viņa dzīvi, padarīs viņu laimīgāku. Patēriņš mūsdienās ir arī izteikti ritualizēts – svētku brīžos vai atlaižu dienās ir jāiepērkas visiem, jo tā ir pieņemts. Iepirkšanās kultūra multiplicējas, jo, kad iepērkas draugi, kolēģi un kaimiņi, ar man ir sajūta, ka nedrīkstu atpalikt, jo varu piedzīvot risku izskatīties neiederīgs.
Tikai bagāti cilvēki var atļauties nekrāt nākotnei
Resurss ieguldīšanai
Impulsīva iepirkšanās rada arī emocionālu apmierinājumu, radot maldīgu sajūtu, ka tā ir atrisinātas kādas problēmas. Tomēr galvenais “rezultāts”, kas šādi tiek sasniegts ir lieki tēriņi, kurus cilvēks būtu varējis vai nu uzkrāt kādai lielākai vajadzībai (piemēram, ātrāk atmaksāt aizņēmumu, izremontēt mājokli) vai arī būtu varējis ieguldīt.
Piemēram, ja ik mēnesi tiktu ieguldīta kaut vai puse no impulsīvo pirkumu tēriņiem (150 eiro), 10 gadu laikā cilvēks būtu nonācis līdz kapitālam teju 25 tūkstošu eiro apmērā (pieņemot, ka ienesīgums ik gadu būtu vidēji 6%).
Mēs esam emocionālas būtnes, kuru rīcība ne vienmēr ir racionāla, un tai arī nav jābūt allaž tikai racionālai. Tomēr, kad runa ir par naudas tērēšanu, būtu jāapzinās, ka daļa no mūsu ikdienas pirkumiem, visdrīzāk, būs nevajadzīgi. Ja tos izdotos samazināt kaut uz pusi, mums paveras lieliska iespēja uzkrāt un ieguldīt kapitālu lietām, kas patiešām ir racionāli vajadzīgas.
Saistību atruna
Šis materiāls satur informāciju par ieguldījumu pakalpojumiem vai blakuspakalpojumiem. Ieguldījumi ir pakļauti riskiem. Ieguldījumu vērtība var palielināties vai samazināties un vēsturiskie rezultāti un/vai ienesīgums nav drošs rādītājs nākotnes rezultātu un/vai ienesīguma prognozēšanai un negarantē līdzvērtīgu rezultātu un/vai ienesīgumu nākotnē. Jūsu ieguldītais kapitāls nav garantēts, un dažos gadījumos Jūs varat zaudēt visu ieguldījumu. Ja ieguldījums vai ieguldījumu fondi paredz ieguldījumu ārvalstu valūtās izteiktos finanšu instrumentos, ievērojiet, ka valūtas maiņas kursu izmaiņas var ietekmēt rezultātu un/vai ienesīgumu. Jūs pats uzņematies atbildību par lēmumu veikt ieguldījumu un Jums vienmēr pirms tā veikšanas vajadzētu iegūt papildu informāciju. Papildinformācija par ieguldījumu pakalpojumu un blakuspakalpojumu pieejama AS "SEB banka" mājaslapā. Aicinām iepazīties ar Konsultāciju noteikumiem un nepieciešamības gadījumā sazināties ar AS "SEB banka" darbinieku.
