Kā liecina jaunākie inflācijas dati, šā gada jūnijā, salīdzinot ar maiju, patēriņa cenu līmenis bija audzis par 0,3%. Lielāko ietekmi uz cenu pārmaiņām mēneša laikā veidoja cenu kāpums bezalkoholiskajiem un alkoholiskajiem dzērieniem, tabakai, kā arī pārtikai, ko lielā mērā nosaka jaunās ražas ienākšana. Strauju kāpumu uzrādīja arī transports, ko veidoja ne tikai benzīna cenas pieaugums, bet arī jūras transporta, transportlīdzekļu apkopes un remonta pakalpojumu, kā arī automašīnu iegādes sadārdzināšanās.
Sākoties atlaižu periodam, cenas kritās apģērbiem un apaviem. Cenu līmeņa svārstības mēneša laikā lielā mērā ir pakļautas sezonalitātei, kā dēļ izdarīt secinājumus par inflācijas tendencēm salīdzinājumā ar iepriekšējo periodu ir pagrūti.
Objektīvāk ir vērtēt cenu līmeņa izmaiņas gada laikā, kas jūnijā uzrādīja 0,7% kāpumu. Cenu virzību turpina uzturēt salīdzinoši dzīvīgais patēriņš, kā dēļ pakalpojumos cenu kāpums bija straujāks – par 2.9%. Turpmākos mēnešos to virzīs arī atsevišķu komunālo pakalpojumu tarifu pieaugums, kas tiešāk skars mājsaimniecību budžetus, jo alternatīvas tirgū ir ļoti ierobežotas vai to nav vispār.
Sadārdzinājums raksturo apstākli, ka uzņēmumi meklē iespējas palielināt ienākumus investīcijām, algām u.tml. Tādēļ aktualizējas pārraugošo iestāžu loma, kuru spēkos ir nodrošināt samērīgāku cenu kāpumu, tai skaitā veicināt konkurenci. Latvijā tuvākajā laikā turpinās dominēt uz iekšzemes patēriņa balstīta izaugsme, kas atspoguļosies arī aktīvākā pakalpojumu cenu kāpumā. To virza gan izmaksu kāpums – respektīvi, algas, kā arī pieprasījuma aktivizēšanās.
Tikmēr precēm cenas gada laikā samazinājās par 0,2%, kas atspoguļo globālās izaugsmes gausumu un valdošo konkurenci starp ražotājiem. Tieši plašais jaudu pārpalikums pasaulē tuvākajā laikā uzturēs zemas inflācijas vidi. Tā ļauj centrālajām bankām turpināt balstīt joprojām vārīgo izaugsmi ar monetāro instrumentu palīdzību, tai skaitā turot zemas procentu likmes.
Taču tas veido izaicinājumus – nelīdzsvarotības un nesamērīgas labklājības nevienlīdzības veidošanās. Līdz šim, neskatoties uz naudas apjoma uzblīšanu, globālo inflāciju tas nav ietekmējis. Galvenokārt tāpēc, ka turpina rukt multiplikatīvais efekts. Līdz ko atsāksies kreditēšana, paātrināsies arī naudas apgrozība. Arī eirozonas strukturālās un ekonomikas problēmas norāda uz zemas inflācijas pastāvēšanas iespējamību. Neskatoties uz īstermiņa pasākumiem, piemēram, netiešo nodokļu palielinājumu vai izejvielu cenu svārstībām, nav saredzami faktori, kas tuvākajā laikā varētu raisīt kaut cik nozīmīgu inflācijas spiedienu. Labvēlīgākas inflācijas tendences vērojamas ASV.
Potenciālie riski, kas var strauji sašūpot inflāciju, saistās ar nenoteiktību par iespējamiem traucējumiem sadarbībā ar Krieviju, klimatisko kaprīžu ietekmi uz globālo ražu un ģeopolitisko saspīlējumu ietekmi uz naftas cenām, bet nākamā gada sākumā – elektroenerģijas tirgus atvēršana mājsaimniecībām. Tikmēr ārējie faktori būs visai ierobežoti un atkarīgi no Eiropas centrālās bankas (ECB) rīcības un panākumiem atdzīvināt inflāciju un izaugsmi. Jūnijā gada inflācija eirozonā bija 0,5%, bet vēlamais līmenis ir ap 2%. Spiediens rīkoties pieaug, taču drīzi panākumi nav gaidāmi.
Neliela atkāpe. Nenoliedzami tīkamāks skats uz inflāciju ir no patērētāja viedokļa, kas labprātāk redz cenas nemainīgas vai pat tās krītam. Tomēr šādos apstākļos uzņēmumiem un mājsaimniecībām saasinās parādu apkalpošanas grūtības, tiek koriģēti investīciju plāni, kas bremzē ekonomikas attīstību. Tā pie augstā parādu sloga daudzās valstīs ir aktuāla problēma. Ar to var skaidrot eirozonā valdošās bažas par inflācijas tuvošanos nullei. Tikmēr pie mums vērojams šauri fokusēts uzsvars uz atsevišķu preču un pakalpojumu sadārdzināšanos. Jāpiezīmē, ka ar ārējo faktoru – zemās inflācijas radīto ietekmi – patlaban saskaras eksportētāji. Ja situācija ieilgs un panākumi atdzīvināt inflāciju un nostiprināt izaugsmi izpaliks, arī iekšzemes patēriņa perspektīvas pasliktināsies. Pagaidām gan zemā inflācija Latvijā uztverama mierīgi. To ietekmē ārējie faktori, kas ļauj ietaupīt uz energoresursu cenu krišanos. Taču par spīti iekšējai nepatikai pret inflāciju, jāvēl veiksme ECB centieniem atdzīvināt inflāciju un izaugsmi, jo no tā lielā mērā būs atkarīga arī mūsu ilgtermiņa attīstība.
