Latvijas rūpniecība, kas tās vairāk nekā 100 gadu vēsturē daudzkārt ir tikusi iznīcināta, veidota no jauna, vienmēr bijusi nozīmīgs Latvijas tautsaimniecības stūrakmens. Tās attīstība nav pašmērķis, bet var būt nozīmīgs rīks augstākas labklājības sasniegšanai.
Gan pirmās neatkarības periodā, gan šodien rūpniecībā dominē tradicionālās rūpniecības nozares ar salīdzinoši zemu pievienoto vērtību. Laikā, kad pie durvīm klauvē ceturtā industriālā revolūcija, ir jāaktivizē rīcības politika, kas nodrošinās nozaru un produktu ar augstu pievienoto vērtību aktīvāku veidošanos.
2017. gadā apstrādes rūpniecība veidoja otru lielāko īpatsvaru Latvijas IKP. Nozarē dominē kokrūpniecība (26%) un pārtikas rūpniecība (20%), mazākā mērā – metālapstrāde, mašīnbūve un ķīmiskā rūpniecība. Ap 34% no apstrādes rūpniecībā saražotās produkcijas patērējam paši, īpaši pārtikas un dzērienu ražošanas nozares produkciju – ap 65%, te dominē tādi nozares smagsvari kā "Dobeles dzirnavnieks", "Rīgas Piena kombināts" un "Latvijas balzams".
Pārējie aptuveni 66% produkcijas tiek realizēti eksporta tirgos, piegādājot pasaulei piekabju, elektrisko iekārtu, tekstilizstrādājumu, ķīmisko vielu, metālu un kokrūpniecības nozaru produkciju. Lai gan pārtikas produkcija galvenokārt tiek patērēta vietējā tirgū, eksportētās produkcijas apjomos ar 11% no kopējā apstrādes rūpniecības eksporta tā ierindojas augstajā 2. vietā, tūdaļ aiz kokrūpniecības, kas veido 29% no kopējā apstrādes rūpniecības eksporta.
Latvijas rūpniecības pirmsākumi meklējami 19. gadsimta otrajā pusē, kad tā bija Krievijas impērijas sastāvā.
Teritorijas izdevīgais ģeogrāfiskais novietojums, attīstīta dzelzceļa un ostu sistēma, kā arī izglītota darbaspēka pieejamība bija galvenie faktori, kas nodrošināja rūpniecības veidošanos un tās izaugsmi. Sākotnēji rūpniecībā dominēja smagā rūpniecība – metālapstrāde un mašīnbūve, ķīmiskā rūpniecība –, kurā, izmantojot ievestas izejvielas, ražoja tādus produktus kā dzelzceļa vagoni, automašīnas, velosipēdi, rūpniecības un lauksaimniecības iekārtas, gumijas apavi, riepas, ko lielākoties izveda uz Krieviju. Tekstilrūpniecība nodrošināja dziju, diegus un maisus, kokrūpniecība – dēļus, malku un finieri. Šajā periodā jau iezīmējās reģionālā nevienlīdzība, jo ap 70% no rūpnieciskās ražošanas koncentrējās Rīgā, kamēr Latgalē – vien 5%, un tie paši bija ar zemu pievienoto vērtību – dzīvnieku produktu apstrāde, augu šķiedru apstrāde, kokzāģēšana. Tā ietekmē algas Latgalē bija vidēji uz pusi zemākas nekā citos novados.
Attīstību ar kājām gaisā sagrieza 1. pasaules karš. Latvijai iegūstot neatkarību, rūpniecība bija pilnībā iznīcināta – rūpniecības iekārtas, izejvielas, speciālisti un strādnieki ar ģimenēm evakuēti uz Krieviju. Tādējādi Latvijas rūpniecību nācās veidot no jauna. Par tās primāro uzdevumu kļuva iekšējo vajadzību nodrošināšana, mainījās eksporta virziens. Tika importētas rūpniecības mašīnas un dzinēji, kā arī izejvielas un kurināmais gan metālapstrādei un mašīnbūvei, gan tekstilrūpniecībai. Šajā periodā izveidojās tādi ražošanas uzņēmumi kā VEF, "Laima", "Rīgas Miesnieks", "Jelgavas Cukurfabrika", "Rīgas audums". Pirmsākumi meklējami uzņēmumam "Radiotehnika". Apvienojot vairākas dzērienu darītavas, tika izveidots "Aldaris". Šajā periodā kopumā Latvijas eksporta struktūrā nozīmīgākās nozares bija pārtikas rūpniecība un kokrūpniecība. Sviests, kokmateriāli un koka izstrādājumi kopā veidoja ap 45% eksporta starpkaru perioda pirmajā pusē, bet otrajā pusē tie vidēji bija jau ap 60% eksporta.
Kārtējais posms sākās pēc 2. pasaules kara un Latvijas iekļaušanas PSRS sastāvā. Šajā laika posmā rūpniecība tika strauji atjaunota, ražošanas apjomi strauji kāpināti.
Lai nodrošinātu izaugsmi, no citām PSRS republikām tika piegādātas izejvielas un darbaspēks. Rūpniecībā liela uzmanība tika pievērsta tieši metālapstrādes un mašīnbūves nozarei, jo rūpniecības galvenais uzdevums bija izpildīt pasūtījumus militārām vajadzībām, atstājot novārtā sabiedrības intereses. Slepenība kļuva par neatņemamu rūpniecības sastāvdaļu, jo militāros pasūtījumus lielā mērā izpildīja uzņēmumi, kas ikdienā ražoja sadzīves preces. Latvijas PSR rūpniecībā vairāk nekā 2/3 no saražotā apjoma veidoja pārtikas, tekstila, metālapstrādes un mašīnbūves nozares. Rūpniecības uzņēmumi tika nacionalizēti. Pārgājuši valsts rokās, tie tika pārveidoti un daudzi tika apvienoti, piemēram, apvienojot ziepju vārīšanas un parfimērijas uzņēmumus, izveidots "Dzintars", zivju fabrikai "Kaija" tika pievienoti citi zivju pārstrādes uzņēmumi. Izveidojās tādi uzņēmumi kā "Rīgas autobusu fabrika" (RAF), apģērbu ražošanas uzņēmums "Rīgas Modes", dzērienu ražotājs "Veldze" un elektroierīču uzņēmums "Straume". Darbību turpināja arī VEF. Latvijas iedzīvotājiem no tā tika maz, jo lielākā daļa Latvijas PSR rūpniecības produkcijas tika izvesta uz citām PSRS republikām.
Pēc neatkarības atgūšanas, 1991. gadā, Latvijas rūpniecība piedzīvoja strauju kritumu. Plānveida tautsaimniecības iespaidā rūpniecība bija tehnoloģiski atpalikusi, atkarīga gan no PSRS piegādātajām izejvielām, gan noieta tirgus. Latvijas rūpniecības produkcija brīvā tirgus apstākļos nebija konkurētspējīga. Tika uzsākta rietumvalstu zināšanu, tehnoloģiju un tirgu apgūšana. Nozares, kas lielākoties paļāvās uz vietējām izejvielām, līdzīgi kā pirmās neatkarības posmā – pārtikas rūpniecība un kokapstrāde, cieta mazāk un spēja saglabāt savu dominējošo lomu apstrādes rūpniecībā.
Vēsture rāda, ka Latvijas rūpniecības izaugsmes pamatelementi visos laikos bijuši identiski – izglītots darbaspēks, pieeja tirgiem un ārvalstu zināšanām un kapitāls. Augstākas tehnoloģiskās intensitātes nozaru attīstībai svarīgas ir investīcijas pētniecībā un attīstībā. "Latvijas nacionālās attīstības plānā 2014–2020" investīciju mērķis pētniecībā un attīstībā ir noteikts 1,5% no IKP, taču faktiskā situācija ir drūma – no 2014. gada līdz 2016. gadam investīciju apmērs samazinājies no 0,69% līdz 0,44% no IKP. Latvijai 2016. gadā bija zemākās investīcijas pētniecībā un attīstībā Eiropas Savienībā. Turpretim spēcīgākajās ES valstīs, piemēram, Zviedrijā un Vācijā, tās ir ap 3% no IKP, Eiropas Savienībā vidēji 2%. Turklāt tajās dominē tieši privātā sektora investīcijas, ne publiskās, kā tas ir Latvijā. Tas norāda uz nepieciešamību aktivizēt uzņēmēju interesi par šādu investīciju nepieciešamību.
Nefinanšu investīcijas Latvijas apstrādes rūpniecībā 2016. gadā bija zemākajā līmenī kopš 2011. gada, turklāt 72,5% no tām veido investīcijas zemas tehnoloģiskās intensitātes nozarēs.
Lai veicinātu rūpniecības virzību uz preču radīšanu ar augstu pievienoto vērtību, gan valstij, gan privātajam sektoram ir pastiprināti jāveicina investīciju ieplūšana šajā jomā, piesaistot arī tiešās ārvalstu investīcijas.
Izglītots darbaspēks ir bijis nozīmīgs rūpniecības attīstības faktors tās pirmsākumos, un tā nozīmi šajā ātri mainīgajā vidē grūti pārspīlēt arī mūsdienās. Svarīga ne tikai izglītības sistēmas virzība uz inovatīvas pieejas un tehnisko zinību mācīšanu, bet arī konstanta darbaspēka prasmju atjaunošana. Tādēļ, lai nodrošinātu tehnoloģisku izrāvienu, jāpārskata un jāreformē tie izglītības sektori, kas ir svarīgi šo zināšanu iegūšanai un prasmju pilnveidošanai.
Šobrīd gandrīz 2/3 no Latvijas apstrādes rūpniecības produkcijas tiek realizētas eksporta tirgos. Tas apstiprina, ka protekcionisma vēsmas, kas šobrīd jūtamas daudzos reģionos, nav mūsu interesēs. Tāpat arī mūsu interesēs nav norobežoties. Lai vairotu labklājību, ir jātiecas uz augstākas tehnoloģiskās intensitātes nozaru produkcijas radīšanu un eksportu. Pēdējās dekādes laikā Latvijas apstrādes rūpniecības eksportētās produkcijas struktūrā vidēji augstu un augstu tehnoloģiju nozaru īpatsvars ir pastāvīgi audzis, taču lēni. Samazinājies vidējas tehnoloģiskās intensitātes nozaru īpatsvars, bet zemo tehnoloģiju īpatsvars ir palicis nemainīgs.
Lai arī ir pamats lepoties ar sasniegto, izrāvienam nepieciešama mērķtiecīgāka rīcība:
- jāpilnveido un jāturpina reformas visos izglītības sistēmas posmos, veidojot kvalificētu darbaspēku,
- jāpalielina investīcijas pētniecībā un attīstībā, audzējot investīcijas ražotnēs ar augstu pievienoto vērtību,
- jāturpina atbalsts ekspansijai eksporta tirgos.
Tādā veidā tiks nodrošināti nepieciešamās kvalitātes izglītības, veselības aprūpes un citi pakalpojumi. Kopumā mēs tieksimies attīstītāko Eiropas valstu virzienā, kur pilsētu iedzīvotāju īpatsvars veido 80–90% no populācijas. Latvijā šobrīd tas ir ap 70%. To veicinās arī kopējās tautsaimniecības struktūras pārmaiņas. Kopš neatkarības atjaunošanas nodarbinātība ir pārvirzījusies uz pakalpojumu sniegšanas nozarēm. Rūpniecības nozarēs šobrīd strādā ap 15%, lauksaimniecībā 7%, bet tirdzniecības, izglītības un transporta pakalpojumu jomā kopā – 32,8% nodarbināto. Aizvien samazināsies nodarbinātība lauksaimniecībā, bet vairāk darba vietu veidosies tieši pakalpojumu sektorā.
Niklāvs Ševels
Dainis Gašpuitis
