2019. gada deviņos mēnešos Latvijas kopējais banku kredītportfelis bija pieaudzis par 2,5%, trešā ceturkšņa beigās sasniedzot 13.9 miljardus eiro. Kādi būtu nākamie soļi? Izvērtējot iepriekš piedzīvoto un iespējamos nākotnes scenārijus, radīt atbilstošus nosacījumus izaugsmei. Kam tas būtu jādara? Es teiktu – gan politikas veidotājiem, gan uzņēmējiem, gan bankām.
Pagājuši nedaudz vairāk kā 10 gadi kopš laika, kad Latvijas ekonomika bija ievēlusies dziļākajā bedrē un apņēmīgi, brīžiem haotiski meklēja ceļu augšup. No daudz kā nācās atteikties, pārskatīt un nereti pavilkt visam svītru un sākt no jauna, tādēļ laika posms ir bijis izaicinošs un sarežģīts. Bija nepieciešami astoņi gadi, lai ekonomika atgrieztos pirmskrīzes līmenī, kas, nenoliedzami, ir atstājis ietekmi arī uz kreditēšanu.
Kreditēšana iet roku rokā ar kopējo ekonomikas attīstību, kur visstraujāk uz situāciju reaģē un kritumu pārvar eksports. Ja Latvijā kopējais eksports 2009. gadā bija 42.5% no IKP, tad 2018. gadā tas palielinājās līdz 61.3% no IKP. Nedaudz straujāk un, apsteidzot Igauniju, Lietuvas eksporta īpatsvars no IKP šajā laika posmā ir audzis no 51.9% līdz 75.6%, Igaunijai - no 60.5% līdz 74.3%. Preču eksporta struktūra šajā laika posmā ir piedzīvojusi noteiktas izmaiņas. Pateicoties prasmīgajai nozares attīstībai, kokrūpniecības eksports joprojām pārliecinoši ieņem pirmo vietu – 17.6% no preču eksporta. Tās īpatsvars šajā laika posmā ir palielinājies par 2 procentpunktiem. Otrajā vietā ir izvirzījies elektroierīču eksports – 10.4%. No otrās uz trešo vietu ir atkāpies mehānismu un mehānisko ierīču eksports – 5.8%. Līdz ar to pārdomāta valsts politika, ambiciozi uzņēmēji ar vēlmi konkurēt ārpus Latvijas un banku gatavība tos atbalstīt ir atslēga turpmākajai izaugsmei.
Atšķirīgi ekonomiku dzinējspēki. Paanalizējot atšķirības valstu sniegumos, parādās arī atšķirīgi faktori, kas veicina ekonomiku attīstību. Lielāko ieguldījumu no pievienotās vērtības pieauguma pēdējo desmit gadu laikā starp nozarēm Baltijas valstīs ir sniegusi tirdzniecība, transports, viesmīlība un ēdināšana. Starp top 5 nozarēm ar lielāko ieguldījumu Igaunijā un Lietuvā parādās IKT devums, attiecīgi ar 13% un 4% ieguldījumu. Latvijas gadījumā tā nav starp top 5, taču tai ir milzīgs nākotnes potenciāls, un pēdējo gadu IKT nozares attīstība ļauj cerēt, ka nākamajos gados tā izvirzīsies par arvien nozīmīgāku izaugsmes dzinējspēku. Abās kaimiņvalstīs veiksmīgi turpināja attīstīties arī būvniecība, kas nodrošināja būtisku ieguldījumu (Lietuvā - 8%; Igaunijā – 11%), savukārt Latvijā piekto vietu ieņem darījumi ar nekustamo īpašumu – 8%. Pēdējos gados arvien lielāku lomu visās trijās Baltijas valstīs piesaka IKT nozare, tādēļ tās attīstībai un atbalstam jāpievērš lielāka vērība. Vai tas veicinās banku kredītportfeļa pieaugumu? Drīzāk nē, jo IKT nozare ir darbaspēka, nevis kapitāla ietilpīga, kur finansējums nav tik ļoti nepieciešams, tomēr Latvijas ekonomikas izaugsmi tas noteikti veicinās. Tāpat jāveido atbalsts apstrādes rūpniecības izaugsmei, īpaši fokusējoties uz nozares produktivitātes veicināšanu.
Tas, ka Latvijā kreditēšanas apjomi neaug, nenozīmē, ka kreditēšana nenotiek. Atskatoties uz dažādām nozarēm 10 gadu griezumā, situācija nav tik viennozīmīga. Ir nozares, kur līdz ar kopējo izaugsmi ir palielinājies arī izsniegto kredītu apjoms, un ir nozares, kur dati rāda pretējo. Piemēram, lauksaimniecības nozares attīstība ir uzrādījusi 76% pieaugumu, kur par 62% ir audzis arī izsniegto kredītu apjoms. Kritums vērojams nekustamo īpašumu un būvniecības finansēšanā, kā arī tirdzniecības finansēšanā. Vienlaikus nākas secināt, ka būvniecībā, lai arī ir vērojams progress attiecībā uz nozares pārvaldības sakārtošanu, tomēr vēl ir ļoti daudz darāmā, kas nozīmē, ka pat neliela pelēkās ekonomikas līdzdalība būvniecības nozares pārvaldībā vēl ilgi ietekmēs finanšu pieejamību šai nozarei. Arī nekustamo īpašumu jomā vērojamas līdzīgas likumsakarības un pārvaldības problēmas gan valsts, gan pašvaldību līmenī, kas viennozīmīgi ietekmē ilgtermiņa finansēšanas iespējas. Turklāt Lietuva un Igaunija ir krietni priekšā Latvijas lielo ārvalstu uzņēmumu piesaistē - vadošie nekustamo īpašumu investīciju fondi bāzējas Lietuvā vai Igaunijā, kur arī attīsta jaunus projektus. Kāpēc tā?
Gan Lietuvā, gan Igaunijā ir sakārtotāka uzņēmējdarbības vide, kā rezultātā, piemēram Viļņas un Tallinas biroju platības augušas daudz straujāk nekā Rīgā – Viļņā kopš 2010. gada pieaugums ir bijis par 80%, Tallinā – par 100%, savukārt Rīgā – 29%.
Tirdzniecība kā nozare būtu jāskata no diviem aspektiem - finansējuma tirdzniecības platību būvniecībai un no finansējuma apgrozāmajiem līdzekļiem tirgotājiem. Tirdzniecības platību finansēšana stagnē, jo tirgus jau ir gana piesātināts ar samērā nesen attīstītiem tirdzniecības centriem. Savukārt, ja runā par finansējumu apgrozāmajiem līdzekļiem, tad nākas secināt, ka Latvijas tirgū dominē ārvalstu kompānijas, kas finansējumu nereti piesaista savā mītnes zemē, un arī šeit Lietuva un Igaunija mums ir priekšā. Iespējamie iemesli? Es teiktu, ka uzņēmumu ambīcijas un tām atbalstoša valsts politika.
Papildu jau minētajām nozarēm kreditēšanas kopbildē izceļas arī apstrādes rūpniecība – kopš 2009. gada tā ir augusi par 63%, savukārt kredītapjoms tajā ir samazinājies par 36%. Tas nozīmē, ka, lai arī bankām apstrādes rūpniecība no kreditēšanas viedokļa būtu interesanta, tomēr uzņēmumi savu attīstību sedz no savas peļņas. Uzskatāms piemērs ir kokapstrāde.
Arī banku sektors šo 10 gadu laikā Baltijā ir mainījies. Latvijā mājsaimniecību noguldījumu apjoms ir gandrīz pieckāršojies un sasniedzis 6,6 miljardus eiro, bet uzņēmumu - teju četrkāršojies līdz 4,2 miljardiem eiro. Mājsaimniecību un uzņēmumu saistību apjoms ir sarucis par aptuveni 40%. Tas daļēji ataino arī situāciju investīciju aktivitātē, kas, lai arī ir augusi, vēl joprojām tālu iepaliek pirmskrīzes līmenim, un uzņēmēju vidē joprojām valda liela piesardzība. Igaunijā un Lietuvā situācija ir mazliet citādāka. Gan mājsaimniecību, gan uzņēmumu noguldījumu apjoms abās valstīs desmit gadu laikā ir pieaudzis nedaudz vairāk par 100%. Abās valstīs ir palielinājies arī aizdevumu apjoms mājsaimniecībām (aptuveni 20%). Toties piesardzīgāki ir kļuvuši uzņēmumi. Igaunijā aizdevumu apjoms uzņēmumiem palielinājies tikai par 4%, Lietuvā samazinājies par 9%.
Attiecībā uz banku sektora attīstību, ir jāskatās arī uz to, kā ir mainījusies tā struktūra līdz ar stingrāku nozares regulējumu no uzraugošajam iestādēm, jo tas korelē ar kopējo banku kredītportfeli.
Ja 2015. gadā mums bija 24 bankas, tostarp ārvalstu banku filiāles, tad 2019. gadā to skaits ir samazinājies līdz 16, neieskaitot ALTUM, ko uzskatām par finanšu institūciju, kura startē situācijās, kad ir tirgus nepilnības.
Mūsu kaimiņvalstīs tik krasas pārmaiņas nav notikušas.
Kreditēšana atgūsies – par to šaubu nav! Tas notiks ļoti pakāpeniski, jo krīzes trauma ir mainījusi sabiedrības grupu uztveri. Pietrūkst pārliecības par nākotni, kā dēļ, neskatoties uz ienākumu pieaugumu, saistības uzņemties izvairās. Turklāt tas, ka kredītportfelis nepieaug, raksturo arī tendenci, ka iedzīvotāji un dažkārt arī uzņēmumi izvēlas īsus atmaksas termiņus. Šāda rīcība arī pasvītro nedrošības sajūtu, jo zemās procentu likmes un apstākļi ekonomikā drīzāk būtu jāizmanto, lai uzkrātu un novirzītu esošos līdzekļus citiem mērķiem. Uzņēmumu līmenī pietrūkst ambīciju, nākotnes perspektīvas ir tītas nenoteiktībā, kas piebremzē investīcijas. Līdzīgu apsvērumu vadīti, uzņēmēji daudz paļaujas uz saviem resursiem. Savukārt kreditēšanas vide samazina iespējas pie kredīta tikt ne tik caurskatāmiem uzņēmumiem, taču viss nav tiks slikti un tur tendences ir pozitīvākas.
Ko no tā var secināt? Pēdējos desmit gadus Latvijas ekonomika ir spējusi atgūties un uzrādīt labas izaugsmes tendences. Lietuvā un Igaunijā lielāku pienesumu izaugsmē ir sniegusi apstrādes rūpniecība. Igaunijas veiksmes stāsts ir bijis IKT sektors, kurš arī šobrīd visām trijām Baltijas valstīm piedāvā labas attīstības iespējas. Lietuvai ir sekmējies noorientēties apstākļos un attīstīt transporta pakalpojumu nozari, ko varētu nodēvēt par dienvidu kaimiņa veiksmes stāstu, kaut arī tas ilgākā termiņā saskarsies ar nopietniem izaicinājumiem. Latvijā joprojām ir turpinājusi rezonēt gāzi grīdā politikas negatīvā ietekme, kā dēļ būvniecības ieguldījums, atšķirībā no kaimiņvalstīm, bija mazāks. Krīzes ietekme vēl būs jūtama gadus uz priekšu, kas pasvītro to, cik svarīga ir ilgtspējīga politika. Maksa par pakļaušanos īstermiņa kārdinājumiem un ieguvumiem ir izrādījusies pietiekami liela. Vai varēja labāk? Droši vien. Taču ir vērts novērtēt sasniegto, noteikt pareizās prioritātes un pārdomāti tās attīstīt.
Kas būtu tie mājasdarbi, kas jāpaveic? Uzņēmēji Latvijā sagaida pārredzamus, skaidrus ilgtermiņa biznesa vides nosacījumus. Nenoliedzami, valsts nevarēs pateikt priekšā, kas tieši jādara uzņēmējiem, vienlaikus ir uzdevumi, kas veicami politikas veidotāju pusē. Lēmums par 0% likmi reinvestētajai pelņai ir bijis solis pareizajā virzienā, bet, lai mēs varētu novērtēt reālu atdevi no tā, ir nepieciešami vismaz pieci gadi un pat vairāk. Igaunijā šis instruments tika ieviests jau sen. Līdz ar to Igaunijas uzņēmēji ir daudz labāk kapitalizēti, uzkrājuši daudz lielākus līdzekļus, lai būtu gatavi ar daudz lielāku līdzdalību veikt investīcijas dažādos projektos.
Otra lieta ir Eiropas Savienības fondu pieejamība nākošajam plānošanas periodam, kur valstiskā mērogā ir jābūt skaidrai vīzijai, kas ir mūsu prioritātes un kā šos līdzekļus ieguldīti Latvijas ekonomikā, īpaši ņemot vērā šī finansējuma apjoma samazināšanos par teju miljardu līdz ar Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības. Līdz ar to pieejamajam finansējumam būtu jāiet roku rokā ar mūsu uzņēmēju konkurētspējas veicināšanu, lai tieši ambiciozie uzņēmumi būtu ar pietiekami labu eksporta kapacitāti un labi justos brīvos tirgus apstākļos.
Vienlaikus pārdomātāki ir jāstrādā pie tā, lai mazinātu ēnu ekonomiku. Mums kā vājais posms ir sadarbība starp valdību, nozaru asociācijām un finanšu institūcijām, kur viennozīmīgi esam aiz mūsu kaimiņvalstīm. Kā likt prātus un finanšu resursus kopā, lai Latvijas ekonomiku būvētu pietekami konkurētspējīgu, aizpildot vājās vietas, kas mums traucē attīstīties - tas ir viens no faktoriem, kur varam būt veiksmīgāki.
Vēl viena lieta, par ko nopietni domāt, ir darba spēka konkurētspējas palielināšana. Mums jādomā kā motivēt uzņēmējdarbību gan valstiskā gan privātajā līmenī tieši skatoties no kompetenču aspekta– kā padarīt nākotnes paaudzi konkurētspējīgāku, lai Latvijā būtu pietiekams darbaspēka resurss, kas var radīt produktus un pakalpojumus ar augstu pievienoto vērtību.
