Latvijā lielākā daļa speciālistu nestrādā savai izglītībai atbilstošā profesijā. Profesijas pieprasījums un atalgojums ir būtiskākie faktori, kas nosaka jauniešu studiju izvēli, bet izšķiroša var būt iespēja tikt kādā no budžeta vietām.
Pēdējo gadu tendence – aizvien vairāk jauniešu pēc skolas beigšanas izvēlas sākt strādāt.
Bendžamins Franklins savulaik teicis, ka izglītība ir visienesīgākais ieguldījuma veids. Mūsdienās, šķiet, to apzinās lielākā daļa jauniešu, taču problēma ir cita – ne visiem ir viegli izlemt, ko studēt. Nereti jaunieši izvēlas studēt nevis tur, kur patiešām gribētos, bet tur, kur vieglāk iestāties vai iegūt budžeta vietu.
Lielākā daļa strādā ar studijām nesaistītā jomā
Pirms trim gadiem portāls cvmarket.lv veica aptauju, kurā noskaidrojies, ka gandrīz 60% Latvijas iedzīvotāju nestrādā profesijā, kas atbilstu viņu iegūtajai izglītībai. Kā galvenais arguments tiek minēts nespēja savā profesijā iegūt vēlamo atalgojumu. Tāpat piektdaļa aptaujāto norādījuši, ka viņi nav spējuši savā profesijā atrast darbu, vēl apmēram piektdaļa saskatījuši lielākas karjeras izaugsmes citās profesijās, bet 9%,uzsākot darbu apgūtajā profesijā, sapratuši, ka tas tomēr nav domāts viņiem.
Ļoti iespējams, ka daļa strādājošo savulaik studējuši to, kas viņus nav īsti interesējis. Iemesli var būt visdažādākie – sākot ar to, ka pašam nav bijis īsti skaidrs, kas patīk un interesē, beidzot ar apkārtējo spiedienu un finansiāliem faktoriem.
Studijas studēšanas pēc – zemē nomests laiks?
Jaunieši mēdz studijas izvēlēties pēc dažādiem kritērijiem, tomēr būtiskākie ir apgūstamās profesijas pieprasījums un ienesīgums. Bieža izvēle ir studēt tur, kur ir iespēja tikt budžeta vietā. Ne vienmēr tā sakrīt ar studenta patiesajām vēlmēm un redzējumu par savu nākotnes nodarbošanos. Tomēr šādā situācijā vērts sev nopietni pajautāt – vai vērts veltīt četrus un vairāk gadus tam, kas īsti nesaista, tikai tāpēc, ka par studijām nebūs jāmaksā?
Reizēm jaunieši pat nemēģina iestāties augstskolā, kur tiešām vēlētos studēt, jo domā, ka mācības tajā nevarēs atļauties. Mēģināt ir vērts vienmēr!
Pat ja nepaveicas tikt vienā no budžeta vietām, varbūt vēlreiz jāpārskata iespējas studēt tieši to, ko sirds kāro, un nesamierināties ar kaut ko mazāku – ņemt kredītu vai gadu pastrādāt un vajadzīgo naudu sapelnīt pašam.
Lai pieņemtu pārdomātu lēmumu par studijām, jau skolas laikā var izmantot dažādas iespējas, kā noskaidrot vairāk par dažādām profesijām un studiju virzieniem. Piemēram, apmeklēt izglītības izstādes, kur klātienē var aprunāties ar dažādu skolu pārstāvjiem, iet uz atvērto durvju dienām izglītības iestādēs, izmantot Ēnu dienu piedāvājumu, kur uz dienu ir iespējams kļūt par dažādu profesionāļu ēnām.
Vai pēc skolas ir vēl citas alternatīvas?
12. klase pabeigta, taču nav ne mazākās jausmas, ko darīt tālāk. Vecāki, skolotāji, visa sabiedrība sagaida, ka jaunietis dosies studēt. Satiktie radi un paziņas jautā – nu, kur tu stāsies? Rodas sajūta, ka studijas ir vienīgā iespēja, pat ja pašam nav skaidrs to mērķis. Ne visiem ir paveicies un jau kopš pirmās klases radusies aizraušanās, kas profesijas izvēli vēlāk padara pašsaprotamu.
Varbūt var citādāk. Piemēram, paņemt garāku pauzi, atpūsties un padomāt. Sākt iet kursos, kas vienmēr šķituši interesanti, bet kam nav pieticis laika. Izmēģināt brīvprātīgo darbu ārzemēs. Vai arī patestēt savas izredzes darba tirgū tepat Latvijā, lai noskaidrotu, vai iedomātais atbilst realitātei – varbūt atklāsies, ka darbs juridiskajā birojā patiesībā galīgi nav tāds, kāds redzams seriālos. Darbs pēc skolas beigšanas, starp citu, ir jauniešu vidū aizvien populārāka izvēle. Un tas nebūt nenozīmē, ka viņi nevar kļūt par studentiem. Tieši otrādi – pastāv iespēja, ka šiem jauniešiem būs lielāka pārliecība, kāpēc viņi izvēlējušies konkrētās studijas un kā tās dzīvē viņiem noderēs.
Pieredzes stāsti
Toms Norde, fotogrāfs:
Pēc vidusskolas aizgāju studēt uz Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultāti, izvēlējos vadības zinības ar specializāciju starptautiskajās ekonomiskajās attiecībās. Kāpēc? Droši vien tolaik ticēju, ka, augstskolu pabeidzot, uzreiz varēšu ķerties pie vadīšanas, būt uzņēmējs. Paralēli studijām sāku strādāt par palīgu Saeimā. Kādu dienu, braucot darba darīšanās, piedzīvoju smagu autoavāriju, pēc kuras mēnesi gulēju slimnīcā. Man radās ļoti daudz laika pārdomām – kur es skrienu un vai es patiešām nodarbojos ar to, kas man patīk. Sapratu, ka gribu darīt kaut ko pats sev.
Pēc iznākšanas no slimnīcas, iegādājos savu pirmo foto kameru. Pirms tam nekad nebiju aizrāvies ar fotografēšanu, taču man gribējās pamēģināt. Sāku mācīties pie Gunāra Bindes, pēc tam pabeidzu arī Profesionālo fotogrāfijas skolu. Lai gan fotografēju savam priekam, pamazām to pamanīja apkārtējie, pēc kāda laika man piedāvāja nākt strādāt Ministru kabinetā par premjerministra fotogrāfu. Nekad nebiju plānojis, ka būšu profesionāls fotogrāfs, jo uztvēru fotografēšanu kā savu hobiju, taču tagad tā kļuvusi par manu pilna laika nodarbošanos. Mani fascinē, ka nevaru iepriekš paredzēt, kurp šis darbs mani aizvedīs – vienā dienā varu būt Rundāles pilī, citā – bildēt strādniekus Daugavpils rūpnīcā.
Anita Priede, radošā direktore:
Sākotnēji vēlējos kļūt par psihologu, bet, kad 17 gadu vecumā pamēģināju brīvprātīgo darbu bērnu un jauniešu uzticības tālrunī, sapratu, ka tas ir emocionāli ļoti smags darbs. Izdomāju, ka iešu mācīties par kosmetologu, jo tolaik ticēju, ka, cilvēkam palīdzot ārēji, palīdzēšu viņam arī iekšēji. Starptautiskajā kosmetoloģijas koledžā trīs gados ieguvu 1. līmeņa profesionālo augstāko izglītību. Lai gan jau mācoties sapratu, ka daudzas lietas mani īsti neinteresē, biju apsolījusi vectēvam, ka skolu pabeigšu.
Pēc izlaiduma kādu laiku pastrādāju, veicot spa ķermeņa procedūras, tomēr sapratu, ka šī nebūs mana īstā profesija – pieņēmu lēmumu un aizgāju no darba, nezinot, ko darīt tālāk. Tajā laikā biju sākusi rakstīt blogu un filmēt video. Kādu dienu pamanīju sludinājumu, ka aģentūra meklē radošā direktora asistentu. Lai gan es šajā nozarē nekad nebiju strādājusi, pieteicos un darbu dabūju. Izrādījās, ka tas mani patiešām interesē, turklāt pēc gada ieguvu paaugstinājumu.
Interese par cilvēkiem ir kā centrālā ass, kas man ir bijusi svarīga jau kopš tīņa gadiem – lai gan ik pa laikam nožēloju, ka neaizgāju uz psihologiem, domāju, ka darbā es šobrīd iegūstu savām interesēm vērtīgākas zināšanas un pieredzi.
