
Pagājuši vairāk nekā astoņi mēneši, kopš politiķi Latvijā bīda un stumda banku jautājumu dažādos virzienos. Biežā atsaukšanās uz piedzīvoto finanšu krīzi rosina domāt, ka motivācija ir ļoti emocionāla – tā tiek izmantota kā iegansts, lai šobrīd, 2023. gadā, varētu attaisnot centienus iejaukties brīvā tirgus ekonomikā vai nākt klajā ar pēkšņām nodokļu iniciatīvām. Šis viss rosināja uz mazliet filozofiskākām pārdomām par banku, sabiedrības un ekonomikas dzīves ciklu. Tāpēc kā literatūras cienītājs šajā rakstā palūkošos uz banku nozari toreiz (finanšu krīzē) un tagad (augsto procentlikmju laikā) – caur nozieguma un soda prizmu.
Spēcīgai vidusslāņa veidošanai bankas ir mūsu vienīgais draugs
“Ļaunā baņķiera” tēls nav nekāds jaunums ne Latvijā, ne pasaulē. Diskusija par ētiski pieņemamu aizdevuma likmi bija pazīstama jau senajā Babilonijā, Šekspīrs šo mūžīgo tēmu ir ietērpis lugā “Venēcijas tirgotājs”, bet mūsdienu Latvijā šī niša atvēlēta “zviedru bankām”, ar to saprotot visas lielākās finanšu iestādes. Pirms 4 tūkstošiem gadu senajā Babilonijā atļautā aizdevumu procentu likme bija 33,3%. Vēlāk, pirms 2500 gadiem, likme nostabilizējās pie 20%. Tika uzskatīts, ka aizdošana virs 20% ir uzurpēšanās, bet zem – palīdzība cilvēkiem. Ar to es gribu teikt, ka saruna par banku lomu un balansu ir bijusi mūžīga un vienmēr risinājums ir bijis nevis teikt, ka bankas ir ļaunas, bet runāt par nosacījumiem, kas ir pieņemami konkrētajā sabiedrībā.
Jau no viduslaikiem bankām nav izdevies būt mīlētām. Tomēr šī ir nozare, kas ilgtermiņā vairo sabiedrības labklājību. Atceroties labi zināmā kinofilmā teikto – bankas nav tavi labākie draugi, bet ļoti daudzās situācijās ir tavi vienīgie draugi. Lētā, paredzamā ilgtermiņa finansēšanā bankas ir sabiedrības vienīgie draugi, jo vidusslāņa veidošanās pamatā ir lēti kredīti, kas pieejami uz gariem termiņiem. Un šajā ziņā Latvija izskatās ļoti labi. Mēs esam eirozonas daļa un tā ir liela privilēģija.
Šeit vēsturiski gribas atsaukt atmiņā arī Hanzas Savienības laikus – arī te pamatā bija laba finanšu sistēma, norēķini, baņķieri Ziemeļeiropā, kas bija turības un izaugsmes pamatu pamats. Ir skaidrs, ka tas bija pārticības un augstas attīstības laiks. Vai tāpēc bankas tolaik nēsāja uz rokām un veltīja tām labus vārdus? Noteikti nē. Arī tolaik pilsētu tirgotājiem bankas un baņķieri visticamāk nešķita labākie cilvēki pilsētā. Vai viss, ko dara bankas ir labi un pozitīvi? Protams, nē. Ir bijušas smagas kļūdas un par tām ir arī atbilstoši samaksāts.
Banku “noziegums” un sods lielajā finanšu krīzē
2008. – 2010. gada finanšu krīze ir vēsturiski smags, daudziem atmiņā palicis laika periods. Uzskatu, ka man ir morālas tiesības runāt par šo laiku, jo pārstāvēju kreditēšanu un vienīgo banku, kas samazināja savu tirgus daļu – SEB banka 2005., 2006., 2007. gadā gāja pret straumi un samazināja tirgus daļu kreditēšanā no 23% uz 13%. Mēs agresīvi spiedām bremzes pedāli. Bet sektors kopumā, protams, lielā mērā izgāzās, par to nav šaubu. Ja domājam “nozieguma” analoģijā, ir skaidrs, ka bankas pieļāva lielas kļūdas, pirms krīzes aizdeva pārmērīgi un tas rezultējās cilvēku maksātnespējā. Kopā ar lielu bezdarbu (kāds ne tuvu nav šobrīd), pieredzējām arī plašu emigrāciju. Tolaik baņķieri noteikti nebija konstruktīvi un nebija nostājušies pareizajā notikumu attīstības pusē – domāšana bija izteikti īstermiņa.
Cena jeb sods, ko viss banku sektors samaksāja par atkopšanos, bija ļoti augsta. Pēc krīzes 10 gadus procentu likmes bija vēsturiskajos minimumos, kas bija ilgas paģiras, lai atbalstītu aizņēmējus caur centrālo banku politiku. Banku kapitāla rādītājiem pēc krīzes bija jābūt ar kārtu lielākiem – pat 3, 4 un 5 reizes. Ja pirms bankrota “Lehman Brothers” pašu kapitāls bija ap 4%, tad tagad ir neiespējami iedomāties, ka bankai pašu kapitāls varētu būt zem 15%. Tāpat par ne pārāk atbildīgu aizdošanu bankas piedzīvoja arī lielus kredītzaudējumus. Ja vērtējam vidējo kapitāla atdevi pēdējo 15 gadu periodā (kas ietver gan labos, gan sliktos laikus), tā bija 2,9%, kas nozīmē, ka banku nozare Latvijā akcionāriem nebija nekāda medusmaize.
“Sods”, kas bankām ir jāmaksā par iepriekšējā krīzē pieļautajām kļūdām, ir arī ļoti stingrs, privātpersonas aizstāvošs regulējums, kur cilvēks vairākas reizes mūža laikā var ieiet un iznākt no finanšu cietuma, nevis sēdēt tur līdz mūža beigām. Iespēja sākt savu finanšu dzīvi no jauna Latvijā šobrīd ir viena no patīkamākajām un liberālākajām pasaulē. Ja viduslaikos par taviem parādiem atbildēja tavi bērni, tad šobrīd Latvijā dažu gadu laikā ar privātās maksātnespējas procesu iespējams tikt vaļā no saviem kredītiem pavisam. Vēl pirms gadiem 15, 20 tas būtu šķitis pavisam neiedomājami, jo parāds taču jānomaksā. Tā ir spilgta krīzes mācība, kas parādīja, ka šo principu nevar absolutizēt.