Vai ir pamats cerēt uz mājokļu cenu kritumu?

Pieredzot strauju inflāciju, energoresursu un kredītu sadārdzināšanos, arvien lielāka daļa Latvijas iedzīvotāju prognozē, ka nekustamo īpašumu cenai vajadzētu kristies, liecina SEB Mājokļu cenu indikatora dati. Vai šādām cerībām ir pamats?

Arvien vairāk prognozē cenu kritumu

Sadarbībā ar pētījumu centru SKDS 2023. gada martā veiktā aptauja* liecina, ka nekustamā īpašuma cenu pieaugumu nākamo 12 mēnešu laikā šobrīd prognozē 51% aptaujāto. Tas ir mazāk nekā pērn rudenī (62,5%). 

Vienlaicīgi līdz 15% pieaudzis mājokļu cenu krituma prognozētāju īpatsvars (pērn rudenī – 9,6%). Neitrāli noskaņoto iedzīvotāju daļa, t.i. tie, kuri pieļauj, ka mājokļu cenas tuvākā gada laikā nemainīsies, šobrīd veido 21%. Savukārt gandrīz 13% respondentu nav konkrēta viedokļa par nekustamā īpašuma cenu iespējamām izmaiņām.

Kopumā SEB Mājokļu cenu indikatora vērtība – starpība starp mājokļu cenu kāpuma un cenu krituma prognozētāju skaitu – šī gada pavasarī salīdzinājumā ar 2022. gada rudeni samazinājusies un veido 39 punktus (septembrī – 53 punkti). Tas liecina, ka iedzīvotāju noskaņojums turpina pasliktināties, jo gan samazinājies to iedzīvotāju skaits, kuri sagaida nekustamā īpašuma cenu kāpumu, gan pieaug cenu krituma prognozētāju skaits.

Vērtējumā atspoguļojas ekonomikas nenoteiktība

Kā skaidro SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis, respondentu vērtējumos atspoguļojas plaši valdošās nenoteiktības un ekonomikas sabremzēšanās ietekme. “Tādēļ kopējais noskaņojums ir vājinājies un pieaudzis to iedzīvotāju īpatsvars, kas sagaida līdzīgas tendences arī nekustamā īpašuma tirgū,” viņš turpina.

Tomēr šajos apstākļos cenu pieauguma prognozētāju īpatsvars ir noturējies apbrīnojami augstā līmenī, uzskata eksperts. “No vienas puses, šādu vērtējumu varētu uzturēt augstās inflācijas vide, gan tas, ka ir grupas, kuras pašreizējie ekonomiskie izaicinājumi skar ierobežoti, kas liek arī tirgus perspektīvas vērtēt ne tik pesimistiski. Citiem vārdiem, ja krīze netiek gaidīta, tad normāla lietu attīstības gaita paredz tālāku nekustamā īpašuma cenu pieaugumu,” paskaidro D. Gašpuitis.

“Redzams, ka tirgus ir sācis atdzīvoties, tomēr uz strauju apgriezienu uzņemšanu prognozēt nav pamata. Ja ekonomika nepiedzīvos turbulenci, iedzīvotāju vērtējumi sāks stabilizēties, vispirms mazinoties negatīvi noskaņotajiem. Tomēr, sagaidāms, ka var pastiprināties atšķirības noskaņojums reģionos. Tas pirmām kārtām attiecas uz Latgali, kur šobrīd cenu krituma prognozētāju ir visvairāk. Jāiebilst, ka latgaliešu vērtējumos izmaiņas ir bijušas viskrasākās. Vēl pērnajā rudenī 70% latgaliešu prognozēja cenu pieaugumu,” rezumē SEB bankas ekonomists D. Gašpuitis.

Reģionu un vecuma grupu īpatnības

Visaugstākais mājokļu cenu pieauguma prognozētāju īpatsvars ir Zemgalē – 64,5% respondentu uzskata, ka nekustamais īpašums tuvākā gada laikā kļūs dārgāks. Tad seko Kurzeme, kur nekustamā īpašuma sadārdzinājumu sagaida gandrīz 59% iedzīvotāju, Pierīga (53%), Vidzeme (ap 50%) un Rīga (47%). Savukārt vismazāk to, kuri sagaida cenu pieaugumu, ir Latgalē (40%).  

Vislielākais respondentu, kuri prognozē nekustamā īpašuma cenu samazināšanos, īpatsvars ir Latgalē – gandrīz 27% aptaujāto. Pārejā Latvijā šī daļa ir gandrīz divreiz mazāka.  

Analizējot respondentu atbildes dažādās sociālekonomiskajās grupās, redzams, ka visvairāk nekustamā īpašuma cenu kāpuma sagaidītāju ir starp iedzīvotājiem vecumā no 18 līdz 24 gadiem (ap 62%), kā arī vecumā no 35 līdz 44 un no 55 līdz 64 gadiem (ap 53%). Tāpat līdzīgi noskaņoti studenti (65%), mājsaimnieces (64%) un vadītāji (ap 58%).

Visvairāk cenu krituma prognozētāju skaits ir arī starp individuālā darba veicējiem (24%), bezdarbniekiem (18%), kā arī speciālistiem un ierēdņiem (ap 17%). 

Ienākumu ziņā visvairāk to, kuri prognozē cenu kāpumu, ir starp zemu un vidēji zemu ienākumu saņēmējiem (attiecīgi 61% un 54%). Savukārt īpašuma vērtības kritumu vairāk prognozē iedzīvotāji ar vidējiem ienākumiem (19%).

*Aptauja veikta 2023. gada martā sadarbībā ar pētījumu centru SKDS. Ar stratificētās nejaušās izlases metodi aptaujāti 1020 Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji vecumā no 18 līdz 75 gadiem visā Latvijā, veicot tiešās intervijas respondentu dzīves vietās.