Switch to mobile version. Augšup

EKSPERTU VIEDOKĻI - 2016 06 07 - 13:40

Dainis Gašpuitis: Produktivitāte. Kas tā ir, ko tā ataino un ko noklusē

Produktivitāte ir viens no centrālajiem ekonomikas pamatpīlāriem. Ir teiciens - “produktivitātei īstermiņā ir maza nozīme, bet ilgtermiņā tā ir vienīgā lieta, kam ir nozīme.” Valstij ir svarīgi celt produktivitāti, jo tad, izmantojot esošos ražošanas faktorus, rodas iespēja iegūt lielāku IKP. Tādejādi atbrīvojas resursi, kas var paaugstināt iedzīvotāju dzīves līmeni. Tādejādi augsta produktivitāte un augoša labklājība ir cieši saistīta. Tas, ko saprot ar valsts produktivitāti, ir darbaspēka produktivitāte, proti, saražotais uz vienu darbaspēka vienību. Darba ražīgumu var iedalīt faktoros, kas mēra cilvēkkapitāla attīstību (kompetence un prasmes), produktīvā kapitāla apjomu, kā arī kopējo faktoru produktivitāti, kas mēra tehnoloģisko progresu, ko tieši izmērīt nav iespējams.

Produktivitātes mērījumi nepieciešami ne tikai, lai iegūtu priekšstatu par mūsu dzīves līmeņa izmaiņām, bet tie sniedz arī svarīgu informāciju par jaudu noslodzi ekonomikā, ko savukārt var izmantot, lai novērtētu inflācijas spiedienu. Ilgtermiņā produktivitāte ir cieši saistīta ar tehnoloģiju un inovāciju attīstību, bet īstermiņā tas ir arī viens no galvenajiem izaugsmes elementiem. Produktivitāte parasti palielinās cikliskās augšupejas posmā, kad tiek nodarbināti brīvie resursi. Tas ļauj palielināt ražošanas apjomu bez nepieciešamības palielināt darbinieku skaitu vai jaunu iekārtu iegādes. Līdzīgi produktivitāte sarūk cikliskās lejupslīdes posmā, jo uzņēmumi nesamazina darbinieku un pamatkapitālu tik ātri, cik samazina ražošanas apjomu. Lai iegūtu precīzu priekšstatu par pamattendencēm, ir nepieciešams pētīt to, kā ražīgums mainās ilgākā laika posmā.

Ražīguma pieaugums palēninās
Produktivitāti mēdz uzskatīt par vispārēju tehnoloģiju un inovāciju attīstības pakāpes mērauklu. Taču tas ir pārsteidzoši, kā informācijas tehnoloģiju (IT) un interneta revolūcija, ko mēs esam piedzīvojuši pēdējo 10-20 gadu laikā neatspoguļojas strauji pieaugošā produktivitātē. Gluži pretēji, ražīguma pieauguma tendence daudzās attīstītajās ekonomikās - piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs, Eiropā un Japānā - ir diezgan blāva.

Vai zems ražīguma pieaugums ir uz palikšanu?
Viens no lielākajiem pesimistiem, kad runa ir par produktivitātes perspektīvām un izaugsmi ir amerikāņu ekonomikas pētnieks Roberts J. Gordons. Viņš uzskata, ka ražīguma pieauguma palēnināšanās kopš 1970. gadu vidus ir vērtējama kā atgriešanās pie dabiskā pieauguma tendences. Straujā ekonomiskā izaugsme un produktivitātes uzlabojumi 19. un 20. gadsimtā ir drīzāk anomālija. Turklāt daudzas attīstītās ekonomikas saskaras ar nopietnām strukturālām grūtībām, piemēram, augstas parādsaistības, nelabvēlīga demogrāfija un pieaugoša ienākumu nevienlīdzība, kas attur izaugsmi. Uzskats, ka šīs problēmas kompensēs straujāks produktivitātes pieaugums, ir pārāk optimistisks. Straujais pēdējo 200 gadu tehnoloģiskais progress, iespējams, ir veidojies vairāku vienreizēju notikumu rezultātā, kam var nebūt lemts atkārtoties. IT un interneta revolūciju nevar salīdzināt ar ietekmi, ko sniedza elektroenerģijas un tvaika dzinēja radīšana. Vēsturiskā perspektīvā šī revolūcija šķiet nenozīmīga, jo ar tās palīdzību izdevās vien paātrināt ekonomikas un produktivitātes pieaugumu laika posmā, kas mērāms mazāk par 10 gadiem, tas ir, sākot ar 90. gadu vidu. Kaut Gordona viedoklis nepārstāv vadošos uzskatus, līdzīgi argumenti dzirdami no daudziem ekonomistiem. Tos, kurus iepriekšminētie argumenti nepārliecina, cits zemā ražīguma pieauguma skaidrojums, jo īpaši daudzus gadus pēc krīzes, ir meklējams zemajā kapitāla tēriņu pieaugumā. Nesaņemot investīcijas, darbinieki nav spējīgi izmantot jaunākās tehnoloģijas, lai uzturētu produktivitātes pieaugumu.

Produktivitātes izmaiņas ietekmē labklājību?
Neskatoties uz zemo statistisko produktivitātes pieaugumu, personiskā uztvere par to, kā produktivitāte ir mainījusies darbā vai personiskajā sadzīvē, var atšķirties. Viens skaidrojums šai neatbilstībai var būt, ka pastāv produktivitātes mērīšanas neatbilstība, citiem vārdiem, statistika vienkārši nespēj uztvert visu to, kas faktiski ekonomikā notiek. Viens klasisks iebildums pret tradicionālo produktivitātes rādītāju (jo īpaši, ja to izmanto, lai novērtētu, vai dzīves līmenis ir uzlabojies), ir tas, ka tas ietver algotu darbu. Tikai ražošana, kam ir tirgus vērtība, tiek iekļauts IKP. Un tikai tas, kas tiek iekļauts IKP var ietekmēt produktivitāti. Piemēram mājsaimniecības darbi – veļas mazgāšana, ēst gatavošana, rūpes par bērniem, IKP aprēķinos iekļauti netiek. Tikmēr nav noliedzams, ka milzīgs ražīguma pieaugums (ūdenspiegāde, veļas, trauku mazgājamās mašīnas, pusfabrikāti, roboti putekļsūcēji utt.) kopš 20. gadsimta vidus ir krasi samazinājis nepieciešamo laiku mājsaimniecības darbiem (no ekvivalenta pilna darba laika mūsu vecmāmiņām, līdz kādām 15 stundām nedēļā šodien). Tādējādi liela daļa iedzīvotāju ir piedzīvojusi ievērojamu dzīves līmeņa uzlabojumu, kas statistikā neuzrādās pilnībā.

Interneta ieguldījums
Kritiku par šo pašu tēmu ir izteicis Google galvenais ekonomists Hals Varaians (Hal Varian) un citi. Kritika balstās argumentos, ka daudzi no jaunajiem pakalpojumiem, kas parādījušies interneta revolūcijas rezultātā, ir bezmaksas vai jebkurā gadījumā gandrīz bezmaksas. Piemēram, pirms interneta ēras visiem, kas vēlējās nosūtīt vēstuli bija jāmaksā pasta izdevumi, lai to piegādā. Šodien visi, kas vēlas, var izmantot e-pastu bezmaksas. Tas ir arī pārāks par tradicionālajām vēstulēm gan ātruma, gan vides ietekmes dēļ. Lai gan ir viegli apjaust, ka tas ir rakstisku ziņojumu galvenais ražīguma cēlonis, tas IKP nav iekļauts, jo e-pasts ir bezmaksas un tādējādi nav ietverts produktivitātes rādītāju izmaiņās. To pašu var teikt par neskaitāmiem citiem pakalpojumiem, ko mēs katru dienu izmantojam. Tie ir ļāvuši mums kļūt ražīgākiem, padarot mūsu ikdienu ērtāku. Jāatzīst, ka daži no šiem pakalpojumiem IKP aprēķinos tiek iekļauti, jo mēs par tiem maksājam, piemēram, uzklikšķinot un skatoties reklāmu. Taču ir pamatoti uzskatīt, ka, neskatoties uz reklāmas ietveršanu IKP aprēķinos, visu bezmaksas pakalpojumu patiesā vērtība pilnībā netiek novērtēta. Vēl viena šo bezmaksas pakalpojumu dimensija ir tā, ka laika gaitā daudzi šie jaunie pakalpojumi likvidē pastāvošos risinājumus. Tad, kad e-pasts izkonkurēja tradicionālās vēstules, interneta ziņu portāli aizvietoja laikrakstus, vai GPS tehnoloģija atņēma darbavietas fizisko karšu veidotājiem, izkonkurētie uzņēmumi IKP izveidoja caurumus. Daudz efektīvāki bezmaksas pakalpojumi aizstāj vecos un uzlabo to funkcionalitāti, bet neaizpilda izveidojušos caurumus IKP. Vēl viens iespējams kļūdu avots, ko ietekmē interneta sniegtie pakalpojumi, var rasties pārvērtējot nostrādāto stundu skaitu. Tam ir tāda pati ietekme uz produktivitāti kā atbilstoši nenovērtējot ražošanu. Tiktāl, ciktāl mūsu viedtālruņi un darba datori ļauj mums darīt blakus lietas mūsu darbu darba laikā, patiesais stundu apjoms, kas tiek veltīts vērtības radīšanai, tiks pārvērtēts, tādejādi samazinot produktivitāti. Tajā pašā laikā mēs pamatoti varam iebilst, ka tas tiek kompensēts ar spēju strādāt ārpus darba laika.

Paralēlie risinājumi patērē vairāk resursu
Tehnoloģiskās pārmaiņas, kas vērojamas daudzās nozarēs, samazina produktivitāti arī pašas par sevi. Tas ir tāpēc, ka tehnoloģisko pārmaiņu laikā uzņēmumi ir spiesti saglabāt veco tehnoloģu izmantošanu, vienlaikus ieguldot lielas summas jaunu izveidē, lai nodrošinātu darbības pastāvēšanu. Ziņu medija uzņēmumam, kas ir spiests izplatīt ziņas gan ar avīzes, gan tīmekļa palīdzību patērē lielus resursus, lai veiktu savu galveno uzdevumu - piedāvāt ziņas. To pašu var teikt par daudzām citām nozarēm, kas ar vienu kāju joprojām darbojas vecajā ekonomikā, bet ar otru jaunajā. Piemēram mazumtirgotājiem, kam jāiegulda gan jaunu interneta veikalu, gan veikalu telpu izveidē, vai bankām, kas vēl joprojām uztur filiāles un veco sistēmu, bet vienlaikus iegulda lielus līdzekļus jaunu un efektīvu digitālo risinājumu attīstībā. Papildu līdzekļi, kas nepieciešami, lai uzturētu šādu pārklāšanos pārejas periodā ir viens no zemākas produktivitātes cēloņiem. Pastāv arī citi skaidrojumi, kāpēc produktivitātes izaugsme ir tik zema, piemēram, zemu procentu likmju apstākļos daudzi neproduktīvi uzņēmumi ir saglabājuši iespējas izdzīvot. Neatkarīgi no esošajiem iemesliem, galvenais jautājums ir - kas sagaidāms nākotnē.

Saglabāt ticību nākotnei
Ir daudzi cilvēki, kuri uzskata, ka produktivitātes pieaugums drīzumā atsāksies un ka visa pozitīvā interneta revolūcijas ietekme drīzumā uzrādīsies statistikā. Tas nav nekāds jaunums, ka produktivitātes uzlabojumi atspoguļojas ar laika nobīdi. Grūti nosakāms ražīguma pieaugums mājas darbos pēc noteikta laika palīdzēja uzlabot ražīgumu ekonomikā, jo tas ļāva mājsaimniecēm iegūt izglītību un pēc tam pievienoties darba tirgum. Raugoties uz priekšu, viens no veidiem, kā padarīt internetā balstītus pakalpojumus redzamus IKP statistikā, protams, ir likt par tiem maksāt. Kaut arī daudzi pret to iebilstu, pamazām pāreja notiek. Vai tā būtu maksa par mūziku vai ziņu lasīšanu internetā. Šādas inovācijas kā mikro maksājumi ļauj patērētājiem maksāt ļoti nelielu summu par noteiktiem pakalpojumiem. Tas virzās uz to, ka tas, kas šodien ir par brīvu, drīzumā būs par nelielu samaksu. Tāpat ir uzskati, kas balstās pārliecībā, ka nepietiekams kapitāla tēriņu pieaugums veido lēnu produktivitātes pieaugumu, kā dēļ ir cerība uz uzlabojumiem. Tā pamatā ir gaidas, ka pēc ilgstoša zema investīciju perioda parasti seko investīciju virzīta izaugsme, kas vēsturiski zemo procentu likmju apstākļos var sniegt papildus stimulu. Notiekošo tehnoloģiju pārejas izmaksas ir pārejošas un, kad tā tiks pabeigta, tā sāks atspoguļoties augstākā produktivitātē. Tehnoloģiskie sasniegumi arī norāda, ka nākamās desmitgades laikā svarīgām tautsaimniecības nozarēm ir potenciāls uzrādīt milzīgu produktivitātes pieaugumu. Viens piemērs ir transporta nozare, kur autonomās automašīnas ievērojami samazinās vajadzību pēc darbaspēka un arī palielinās infrastruktūras kapacitāti, jo tām nav nepieciešams ne ēst, ne gulēt. Tātad ir labs potenciāls, lai nākotnē produktivitāte palielinātos. Taču, skatoties nākotnē, nonākam pie nākamā jautājuma - kāda būs mūsu loma produktivitātes pieaugumā un vieta ekonomikā kopumā.

Dainis Gašpuitis
SEB bankas ekonomists

S|E|B

Uzmanību! Jūsu pārlūkprogramma neatbilst SEB mājas lapas prasībām, lūdzu, atjaunojiet to vai izmantojiet citu ierīci lapas aplūkošanai.

Attention! Your web browser does not correspond to the requirements needed to visit SEB website. Please change web browser or device that you use for browsing the site.

Внимание! Ваш браузер не отвечает требованиям, необходимым для посещения сайта SEB. Просим поменять браузер или устройство, при помощи которого вы производите поиск в браузере.