Switch to mobile version. Augšup

Infotelpa

Rūpniecība

Rūpniecība ir bijusi un būs nozīmīga Latvijas tautsaimniecības nozare, kas kaldina sabiedrības labklājību. Tā ir piedzīvojusi neskaitāmas fundamentālas pārmaiņas, pat iznīcību, un atkal ir atjaunota. Pieredze liecina, ka neatkarīgi no laika ritējuma un politiskās konjunktūras izšķirošais faktors tās attīstībā vienmēr ir bijis izglītoti darbinieki un intelektuālais potenciāls, jo īpaši pieeja Rietumumvalstu zināšanām un kapitālam, kā arī spēja iekarot eksporta tirgus. Taču veiksmes stāstu pamatā aizvien ir bijusi mērķtiecīga, uz attīstību vērsta rīcība.

Pirmsākumi – 1917. gads

  • Dzelzceļa attīstība padara izejvielu piegādi ātrāku un lētāku un nodrošina gatavās produkcijas transportu. 19. gadsimta 60. gados Krievijas impērija uzsāk dzelzceļa līniju būvi un ostu attīstību, kā rezultātā Latvijas teritorijā izveidojas blīva dzelzceļa sistēma, savienojot Liepājas, Ventspils un Rīgas ostas ar Krievijas guberņām. Latvijas izdevīgā ģeogrāfiskā novietojuma dēļ par galveno rūpniecības centru kļūst Rīga. Latvijas teritorija ir ērti pieejama pa jūras ceļiem satiksmei ar Rietumeiropas un Skandināvijas valstīm, dzelzceļš savieno to ar vistālākajiem Krievijas impērijas reģioniem.
  • Ienāk Rietumvalstu tehnoloģijas un zināšanas. 1862. gadā Rīgā izveidotajā Politehniskajā institūtā inženiertehnisko darbaspēku ar jaunākajām industriālajām tehnoloģijām iepazīstina Rietumvalstu speciālisti.
  • Strauja rūpniecības attīstība Latvijas teritorijā sākas 19. gadsimta beigās. Krievijas impērijā īstenotās protekcionisma muitas politikas iespaidā 19. gadsimta 80. un 90. gados ārzemju uzņēmumi, vēlēdamies iegūt piekļuvi Krievijas Impērijas tirgum un izvairīties no augstajām ievedmuitām, ir spiesti uzsākt ražošanu tās teritorijā, attīstās lielrūpniecība.
  • Galvenās rūpniecības nozares – metālapstrāde un mašīnbūve, ķīmiskā rūpniecība, tekstilrūpniecība. Latvijas teritorijā ieved rūpniecības un lauksaimniecības mašīnas un tādas izejvielas kā akmeņogles, gumiju, dažādus metālus, kokvilnu u.c. Lielākā daļa rūpniecības produkcijas ir paredzēta Krievijas impērijas tirgum. Galvenie ražojumi metālapstrādes un mašīnbūves nozarē ir rūpniecības un lauksaimniecības mašīnas un iekārtas, dzelzceļa vagoni, automašīnas, velosipēdi, ķīmiskajā rūpniecībā – gumijas apavi, lieli apjomi automašīnu un velosipēdu riepu un kameru, tekstilrūpniecībā – dzijas, diegi, audumi, maisi.
  • Pakāpeniski pieaug rūpnīcu un tajās nodarbināto skaits. 1900. gadā Latvijas teritorijā ir 478 rūpnīcas, 1913. gadā – 782, rūpniecībā nodarbināto strādnieku skaits pieaug attiecīgi no 62 600 līdz 93 300. 20. gadsimta sākumā rūpniecībai Latvijas teritorijā ir raksturīgs izteikti nevienmērīgs teritoriālais izvietojums – 1900. gadā Vidzemē ir nodarbināti 77,8 % rūpniecības strādnieku, Kurzemē – 177 % un Latgalē – 4,5 %.
  • Rūpniecība veicina urbanizāciju. 1900. gadā 75,5 % rūpniecības uzņēmumu ar 85,8 % strādnieku ir bāzēti pilsētās. Latvijas teritorijā iedzīvotāju skaits veido vien 1,5 % no Krievijas impērijas populācijas, taču šeit saražo ~5,7% produkcijas. 1900. gadā Krievijas impērijas rūpniecībā lielāko produkcijas apjomu veido ķīmiskās un gumijas rūpniecības (17,7 %), kokapstrādes (12,8 %) un metālapstrādes (9,9 %) nozares Latvijas teritorijā ražojošie uzņēmumi.
  • Zemākās algas – Latgalē. 1913. gadā rūpniecībā nodarbināta strādnieka vidējā gada alga Vidzemes guberņā ir aptuveni 357 rubļi, Kurzemes guberņā – 355 rubļi, Vitebskas guberņā (tajā ietilpst Latgale) – 166 rubļi. Visaugstākās algas ir mašīnbūves (vagonu iezīmētājs saņem līdz 1150 rubļiem), metālapstrādes (slīpētājs – līdz 1363 rubļiem, metāla kausēšanas krāsns vecākais strādnieks – līdz 1162 rubļiem) un ķīmiskās rūpniecības nozarēs. Latgalē algas ir ievērojami zemākas, tur ir arī zemākas preču un pārtikas cenas, turklāt Latgalē ražošanas nozarēs ir nepieciešams mazāk izglītots darbaspēks, jo galvenās ražošanas nozares ir kokzāģēšana, dzīvnieku produktu,  linu, kaņepāju un džutas apstrāde.
  • Ievērojamākie uzņēmumi šajā laikā metālapstrādes un mašīnbūves nozarē ir “Krievu-Baltijas” un “Fēnikss” vagonu rūpnīcas, elektronisko ierīču fabrika “Unions”. Arī mūsdienās pazīstamā uzņēmuma “Latvijas Balzams” pirmsākumi meklējami šajā periodā kā “Rīgas valsts degvīna noliktava Nr. 1”. Lielākais Latvijas teritorijā pirms 1. pasaules kara ir ķīmiskās rūpniecības uzņēmums “Provodņik”, kurš ražo apavus, automobiļu un velosipēdu kameras un riepas.

1918.–1939. gads

  • I pasaules kara laikā rūpniecības jaudas sarūk, tās evakuē uz Krieviju. No Latvijas tiek izvests dzelzceļa inventārs, ritošais sastāvs, tramvaji, jūrniecības, kuģniecības un zvejniecības piederumi, mākslas vērtības, baznīcu zvani, baznīcu jumtu vara plāksnes, dzinēji, darbgaldi, aparāti, instrumenti, speciālās mašīnas. Pēc kara rūpniecība tiek veidota no jauna. Miera līgums ar Krieviju 1920. gadā paredz ražošanas iekārtu atgriešanu, taču dažādu iemeslu dēļ tas nenotiek, un Latvija ir spiesta tās importēt, galvenokārt no Vācijas. Valsts uzņemas rūpniecības ražošanas organizēšanu, personiskā iniciatīva nav liela, jo uzņēmēji ir izputināti un sabiedrībā valda nedrošība.
  • 1920. gadā uzsāk vispārēju tautsaimniecības atjaunošanu. Visātrāk atgūstas kokapstrādes uzņēmumi. Darbu atsāk arī stikla ražošanas uzņēmumi, kas ražo logu stiklu un traukus, sērkociņu ražošanas uzņēmumi. Atsevišķi metālapstrādes uzņēmumi izgatavo dažādus lauksaimniecības darbarīkus un vienkāršas darbmašīnas.
  • Lielākais finansējums rūpniecības atjaunošanai tiek novirzīts papīrrūpniecības, kokapstrādes, metālapstrādes uzņēmumiem, par kuru atjaunošanas iespējām ir pamatotākās cerības. Rūpniecības izaugsmi ierobežo bieži mainīgie valsts likumi.
  • 20. gs. 20. gados lielākais nodarbināto skaits ir kokrūpniecībā, pārtikas rūpniecībā, metālapstrādē, mašīnrūpniecībā un tekstilrūpniecībā. 1929. gadā šajās nozarēs kopā ir nodarbināti ~48 tūkstoši jeb ~2/3 no kopējā rūpniecībā nodarbināto skaita (71 tūkstotis).
  • Kokapstrādes attīstību veicina neapstrādātiem kokmateriāliem piemērotā augstā izvedmuita. Kokrūpniecībā vairāk nekā puse nodarbināto strādā kokzāģētavās un ēvelētavās.
  • Pārtikas rūpniecība ir otra lielākā rūpniecības nozare, kuras attīstību veicina augstā ievedmuita. Pārtikas rūpniecībā galvenās ir dzirnavas. Lauku dzirnavās galvenokārt tiek pārstrādāta vietējo iedzīvotāju saražotā produkcija, taču pilsētu (tādu kā Rīga un Liepāja) dzirnavās pārstrādā iepirktu labību un apgādā ar miltiem tirgotavas un maiznīcas. Aiz dzirnavām nākamā lielākā ir saldumu rūpniecība, kas, izmantojot augstās ievedmuitas, galvenokārt ražo iekšējam tirgum. 1922. gadā rodami uzņēmuma “Rīgas Miesnieks” pirmsākumi, 1925. gadā dibināts uzņēmums “Laima”, 1926. gadā – “Jelgavas cukurfabrika”.
  • Atjaunojas metālapstrādes un mašīnbūves nozare. Šī nozare pastāvīgi attīstās, īpaši pēc 1927. gada tirdzniecības līguma ar PSRS – darbību paplašina vagonu fabrika "Fenikss" un velosipēdu darbnīcas. Vairāki uzņēmumi ražo lauksaimniecībai un vietējai rūpniecībai nepieciešamās mašīnas, svarus, naglas u.c. izstrādājumus. 1919. gadā nodibina ražošanas uzņēmumu “VEF”, kas ražo dažādas elektroierīces, piemēram, telefonu centrāles un radiouztvērējus. 1927. gadā meklējami elektrotehnikas ražošanas uzņēmuma “Radiotehnika” pirmsākumi.
  • Tekstilrūpniecībā svarīgākie ir ražojumi no importētām izejvielām. Lai gan ir pieejama vietējā izejviela lini,  tekstilrūpniecība, īpaši pēc tirdzniecības līguma ar PSRS, virzās uz ražošanu no importētām izejvielām – kokvilnas un vilnas. 1925. gadā nodibina uzņēmumu “Rīgas audums”.
  • Rūpniecības attīstībā izteikta loma ir ārzemju kapitālam. Pirmajos neatkarības gados ārzemju kapitāls lielākoties ieplūst īstermiņa kredītu veidā, taču no 1924. gada akciju sabiedrību pamatkapitālā ārzemju kapitāla apjoms un īpatsvars strauji pieaug. 1928. gadā tā īpatsvars Latvijas rūpniecības akciju sabiedrībās veido 58 % no kopējā pamatkapitāla, ķīmiskajā rūpniecībā – pat 85 %, tekstilrūpniecībā – 76 %, papīrrūpniecībā – 55 %. Sadalījumā pa valstīm šajā periodā ārzemju kapitālā dominē Vācija, Anglija, Francija un PSRS.

1930.–1933. gads

  • Saimnieciskās depresijas laikā Latvijas rūpniecība piedzīvo krīzi. Smagākais ir periods,  kad rūpniecībā nodarbināto skaits sarūk no 72,1 tūkstoša 1930. gadā līdz 61,6 tūkstošiem 1932. gadā.
  • Salīdzinot 1932. gadu ar 1930. gadu, bankrotējušo uzņēmumu skaits ir trīskāršojies. Pēc skaita ~2/3 no bankrotējušajiem uzņēmumiem, veidojot ~90% no Latvijā bankrotējušo uzņēmumu kapitāla, atrodas Rīgā. Par spīti negatīvajiem saimnieciskajiem apstākļiem un pieaugušajam bankrotējušo uzņēmumu skaitam, kopējais rūpniecības uzņēmumu skaits turpina palielināties visos krīzes gados – pieaug no 3013 uzņēmumiem 1930. gadā līdz 3788 1933. gadā. Tomēr vidējais rūpniecības uzņēmuma lielums, vērtējot pēc nodarbināto skaita, tiecas sarukt. 1932. gadā, salīdzinot ar 1930. gadu, ražošanas apjomi visvairāk krītas metālapstrādē un mašīnrūpniecībā (-51 %), keramikas un akmeņu izstrādājumu rūpniecībā (-50 %), apģērbu, apavu, tualetes un galantērijas preču rūpniecībā (-50 %), kokrūpniecībā ( -46 %), papīrrūpniecībā (-29 %). Tādas nozares kā tekstilrūpniecība, pārtikas un garšvielu rūpniecība, ķīmiskā rūpniecība un ādu rūpniecība jau 1933. gadā pārsniedz 1930. gada ražošanas apjomus.
  • Rūpniecībā vidējā gada alga ir ievērojami augstāka nekā lauksaimniecībā. 1930. gadā kvalificēta strādnieka vidējā gada alga rūpniecībā ir 1776 lati, nekvalificēts strādnieks pelna 1128 latus, nekvalificētas strādnieces – vien 696 latus. Tajā pašā laikā lauksaimniecībā puiša gada alga ir 487 lati naudā, meitas – 336 lati, taču jāņem vērā, ka lauksaimniecībā ~60 % no samaksas ir graudā – tā jau ir ieturēta par nodrošināto mitekli un uzturu. Jau no rūpniecības attīstības pirmsākumiem pastāv atšķirības starp vīriešu un sieviešu algām gan rūpniecībā, gan lauksaimniecībā, sievietes par vienu un to pašu darbu parasti saņem par 20–40 % mazāk.

1934. –1939. gads

  • Valsts pārņem uzņēmumus ar ārzemju kapitāla līdzdalību. 1935. gadā valdība papildina Kredītlikumu, nosakot, ka valdība var uzdot Latvijas Kredītbankai, līdzīgi kā tā varēja darīt ar kredītiestādēm, likvidēt arī tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumus. No 1935. līdz 1939. gadam Latvijas Kredītbanka pārņem 31 tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumu, daudzi no tiem tiek pārveidoti par valstij piederošiem uzņēmumiem, piemēram, apvienojot vairākas dzērienu darītavas, izveido “Aldari”, fabriku “Fēnikss” pārveido par AS “Vairogs”, kas ražo dzelzceļa un tramvaja vagonus, autobusus un no 1937. gada sadarbībā ar ASV auto ražotāju “Ford” sāk ražot “Ford-Vairogs” automašīnas. 1936. gadā tiek noteikts, ka rūpniecības un amatniecības uzņēmumu darbībai un paplašināšanai nepieciešamas atļaujas un to vadītājiem jābūt Latvijas pilsoņiem un jāprot valsts valoda.
  • Ārzemju kapitāla īpatsvars Latvijas rūpniecības akciju sabiedrībās samazinās. Valsts īstenoto pasākumu rezultātā ārzemju kapitāls Latvijas rūpniecības akciju sabiedrībās samazinās – ja 1934. gadā tas veido 52 %, tad pēc trim gadiem, 1938. gadā, – 39 % un 1939. gadā – vien 31%. Mainās arī atsevišķu valstu kapitāla nozīme – pirmajā vietā izvirzās Anglija (29 %), tad – Vācija (17 %) un Zviedrija, Holande (katra pa 16 %).
  • Rūpniecības nozīme tautsaimniecībā pastāvīgi pieaug. Rūpniecībā nodarbināto skaits pieaug no 61 tūkstoša (7 % nodarbināto) 1920. gadā līdz 179 tūkstošiem (17 % nodarbināto) 1935. gadā.

1940.-1990. gads

  • PSRS tautsaimniecība tiek centralizēti plānota un balstās uz piecgades plāniem. Šādas plānošanas sistēmas iespaidā ir vērojamas izteiktas ražošanas apjoma un darba ražīguma kalendāras svārstības, ražošanas aktivitāte pieaug periodu beigās un atslābst periodu sākumā.
  • Tiek veidoti lieli valsts rūpniecības uzņēmumi. Tajos koncentrēta lielākā daļa ražošanas. Rūpniecībā praktiski netiek ņemtas vērā vietējās ražošanas vajadzības. Pēckara gados rūpniecības darbaspēka nodrošināšanai izmanto gan karagūstekņus, gan piespiedu kārtā iedzīvotājus – nodarbināto skaits rūpniecībā pirmajos piecos okupācijas gados vairāk nekā divkāršojas.
  • Strauji tiek attīstīta metālapstrādes un mašīnbūves nozare. “Aukstā kara” iespaidā rūpniecības galvenā prioritāte ir militāro pasūtījumu izpildīšana, tāpēc slepenība kļūst par neatņemamu rūpniecības sastāvdaļu un rūpnīcās līdzās patēriņa precēm un iekārtām īpašos cehos tiek ražota produkcija militārām vajadzībām. Lielos apjomos ražo tramvajus un dzelzceļa vagonus, autobusus, ģeneratorus, telefona aparātus, spuldzes, radioaparātus, sadzīves tehniku. 1945. gadā uzņēmums “Vairogs” tiek pārveidots par “Rīgas Vagonu rūpnīcu” (RVR). Strauji attīstās elektroierīču ražošanas uzņēmums “VEF” , kurš ražo gan produkciju militāriem mērķiem, gan elektroierīces, piemēram, radioaparātus “Spīdola visai PSRS. Bijušajās “Provodņik” telpās izveido “Rīgas Elektromašīnbūves rūpnīcu”, kas ražo vilcienu elektroiekārtas un sadzīves tehniku. 1965. gadā nodibina uzņēmumu “Straume”, kas nodarbojas ar sadzīves tehnikas, bateriju, rotaļlietu u.c. preču ražošanu. 1954. gadā izveido “Rīgas autobusu fabriku” (RAF), kas ražo autobusus, ko tautā dēvē par “rafiņiem”.
  • 1950. gados Latvijas PSR aizsākas nacionālkomunistu kustība. Tā rosina ierobežot straujo rūpniecības objektu attīstību, uzņēmumu vadībā iecelt vietējos speciālistus ar latviešu valodas zināšanām un organizēt tautsaimniecību, balstoties uz vietējām interesēm. PSRS valdībā šī kustība nerod atbalstu, un Savienības līmenī 1958. gadā tiek izstrādāts “septiņgades plāns”, kurš paredz strauju Latvijas PSR tautsaimniecības izaugsmi. Šajā periodā militārās tehnikas ražošana sasniedz augstāko līmeni, tiek uzbūvētas daudzas jaunas rūpnīcas, kuru ražošana ir atkarīga no citu republiku piegādātajām izejvielām un darbaspēka.
  • Tiek izveidoti un pārveidoti daudzi uzņēmumi. 1946. gadā rodami farmācijas uzņēmuma “Grindex” pirmsākumi, 1951. gadā, apvienojot ziepju vārītavu un parfimērijas uzņēmumu, tiek izveidots “Dzintars”, 1963. gadā nodibina “Valmieras stikla šķiedru”, 1976. gadā – “Olainfarm”. 1941. gadā izveido zivju fabriku “Kaija”, kurai pastāvīgi pievieno citus zivju pārstrādes uzņēmumus, 1945. gadā – dzērienu rūpnīcu “Veldze”, 1976. gadā – “Dobeles dzirnavnieku”.
  • 1960. un 1970. gados paplašina Latvijas PSR pieeju energoresursiem. 1962. gadā izbūvē gāzes vadu uz Rīgas TEC, atļaujot elektroenerģijas ražošanai izmantot importētu gāzi. 1966. gadā darbu uzsāk Pļaviņu HES, 1976. gadā – Rīgas HES. Latvijas PSR strauji pieaug energoresursu ražošana, taču kopš 1965. gada no citām republikām piegādātās elektroenerģijas apjomi pārsniedz uz vietas saražotos.
  • 1980. gados vietējā līmenī sākas pretestība pret rūpniecības attīstību. Latvijas PSR valdība iebilst pret jaunu rūpnīcu būvniecības plāniem un pārmērīgi augstajiem gaidāmajiem rūpniecības ražošanas pieauguma tempiem. Nespējot pielāgoties miera apstākļiem pasaulē,  PSRS uztur militāro rūpniecību  līdz pat lielvalsts sabrukšanai 1991. gadā.
  • Arī Latvijas PSR algas rūpniecībā ir augstākas nekā lauksaimniecībā, taču relatīvās atšķirības laika gaitā samazinās, piemēram, 1965. gadā vidējā gada alga rūpniecībā ir 1213 rubļi, lauksaimniecībā – 834 rubļi, savukārt 1990. gadā attiecīgi 3709 rubļi rūpniecībā un 3374 rubļi lauksaimniecībā.
  • Latvijas PSR vidēji ~1/3 tautsaimniecībā nodarbināto strādā rūpniecībā. Tā kā uz rūpniecību tiek likts liels uzsvars, tad šajā periodā nozarē strādā 30–35 % no visiem tautsaimniecībā nodarbinātajiem (1960. gadā 272 tūkstoši jeb 34,2 %; 1990. gadā – 426 tūkstoši jeb 30, 3 %).

1991.-2018. gads

  • 1991. gadā Latvijas rūpniecībā notiek strauja ražošanas apjomu samazināšanās, jo praktiski visu rūpniecības uzņēmumu iekārtas ir novecojušas un tehnoloģiski atpalikušas. Produkcija brīvā tirgus apstākļos nav konkurētspējīga, PSRS ir zaudēta gan kā izejvielu avots, gan kā noieta tirgus. Pirmo trīs gadu laikā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ražošanas apjomi samazinās par ~65 %. Papildu spiedienu uz Latvijas rūpniecību rada 1998. gada Krievijas finanšu krīze, vēl vairāk samazinot ražojumu noieta tirgu.
  • Rūpniecība ir galvenā tautsaimniecības izaugsmes virzītāja. No rūpniecības situācijas stabilizēšanās 90. gadu vidū līdz globālajai finanšu krīzei 2007.–2009. gadā rūpniecības ražošanas apjomiem ir tendence pieaugt, bet rūpniecības īpatsvaram tautsaimniecībā – samazināties. Pirmajos gados pēc krīzes apstrādes rūpniecības pieaugums ir straujāks par kopējo tautsaimniecības atjaunošanās tempu, tāpēc rūpniecības īpatsvars pieaug, taču drīz pēc tam atkal samazinās. Kopējais rūpniecības īpatsvars tautsaimniecībā nostabilizējas ap 16 %.
  • Augstākas tehnoloģiskās intensitātes rūpniecības nozarēs algas ir augstākas. 2017. gadā vidējā bruto mēneša alga farmaceitiskajā rūpniecībā ir 1384 eiro, elektronisko iekārtu ražošanā –1232 eiro, dzērienu ražošanā – 1061 eiro, koksnes un tās izstrādājumu ražošanā – 843 eiro, pārtikas produktu ražošanā – 787 eiro, tekstilrūpniecībā – 656 eiro, apģērbu ražošanā – 561 eiro. Lauksaimniecībā vidējā bruto mēnešalga (774 eiro) ir zemāka nekā nozīmīgākajās Latvijas rūpniecības nozarēs.
  • Šobrīd Latvijas apstrādes rūpniecības struktūrā dominē tradicionālās nozares – kokapstrāde un pārtikas rūpniecība. Tās ir nozīmīgas, pateicoties pieejamiem vietējiem resursiem. 2017. gadā apstrādes rūpniecībā Latvijā ir nodarbināti 120,9 tūkstoši cilvēku, ieguves rūpniecībā – 2,3 tūkstoši, elektroenerģijas, gāzes un siltuma apgādē – 13,1 tūkstoši. 2017. gadā rūpniecībā strādājošie veido 15,2 % no visiem nodarbinātajiem.

Niklāvs Ševels

Dainis Gašpuitis
 

Avoti:

  • J. Bērziņš, Latvijas rūpniecības strādnieku dzīves līmenis 1900–1914
  • J. Bērziņš, Latvijas rūpniecības strādnieku sociālais portrets 1900–1914
  • M. Skujenieks, Latvija, Zeme un Iedzīvotāji
  • A. Aizsilnieks, Latvijas saimniecības vēsture 1914 – 1945
  • Latvijas statistikas gadagrāmata 1939
  • Centrālās statistikas pārvaldes datubāzes
  • Latvijas rūpniecība pirms un pēc neatkarības atgūšanas, LR Tieslietu Ministrija

 

Kontakti

S|E|B

Uzmanību! Jūsu pārlūkprogramma neatbilst SEB mājas lapas prasībām, lūdzu, atjaunojiet to vai izmantojiet citu ierīci lapas aplūkošanai.

Attention! Your web browser does not correspond to the requirements needed to visit SEB website. Please change web browser or device that you use for browsing the site.

Внимание! Ваш браузер не отвечает требованиям, необходимым для посещения сайта SEB. Просим поменять браузер или устройство, при помощи которого вы производите поиск в браузере.