Switch to mobile version. Augšup

Investīcijas - 07.06.2016
ieguldījumi | finanšu plānošana

Kāda būs negatīvo procentu likmju ietekme?

Kāda būs negatīvo procentu likmju ietekme?

Arvien biežāk medijos tiek runāts par negatīvajām procentu likmēm. Vai šī pieeja izrādīsies efektīva, ņemot vērā to, ka pagaidām nav skaidrības ne par tās sekām, ne par komercbanku, iestāžu un citu organizāciju uzvedību gadījumā, ja likmes ieslīdētu negatīvajā teritorijā vēl vairāk vai ilgstoši saglabātos negatīvas.

Daudzas attīstītās valstis jau šķērsojušas negatīvo procentu likmju līniju. Līdz šim piecas centrālās bankas – Eiropas Centrālā Banka (ECB), Dānijas Nacionālā banka, Šveices Nacionālā banka, Zviedrijas Riksbank un Japānas banka – ir noteikušas negatīvas procentu likmes par komercbanku noguldījumiem centrālajā bankā. Faktiski komercbankām ir jāmaksā par savas naudas turēšanu centrālajā bankā. Šādu lēmumu galvenais mērķis ir stimulēt ekonomisko izaugsmi, kā arī apkarot zemo inflāciju un pieaugošos deflācijas draudus.

Kāpēc jāpielieto negatīvas procentu likmes?

Paskaidrojot vienkārši – ja likmes ir negatīvas, noguldītājam, piemēram, komercbankai ir jāmaksā centrālajai bankai par naudas turēšanu valsts centrālajā bankā. Teorētiski, nosakot bankām maksu par savas naudas glabāšanu, mērķis ir motivēt tās aizdot “liekos” līdzekļus uzņēmumiem un fiziskām personām, tādējādi veicinot ekonomikas izaugsmi. Cits piemērs: noguldītājs (piemēram, liels uzņēmums) maksā par naudas turēšanu komercbankā, ja tā ir noteikusi negatīvas procentu likmes piemērošanu. Šajā gadījumā viens no mērķiem būtu panākt, lai uzņēmumi izmantotu naudu investīcijām uzņēmējdarbībā tā paša iemesla dēļ – ekonomiskās izaugsmes veicināšanai. Citiem vārdiem sakot, negatīvas likmes nozīmē, ka aizdevēji maksā aizņēmējiem par privilēģiju aizdot naudu. Tomēr komercbanku darbības līmenī tas būtu ārkārtējs notikums, ņemot vērā kreditēšanas ekonomisko pamatojumu – aizdevējs saņem procentus par to, ka tas uzņemas aizņēmēja kredītrisku. Nosakot negatīvas procentu likmes, aizņemšanās izmaksas tiek samazinātas, lai veicinātu patēriņu, kas ir viens no galvenajiem ekonomiskās izaugsmes dzinējspēkiem. Tomēr iepriekš minētie mērķi un nodomi noteikt negatīvas procentu likmes ir tikai teorētiski, un nav īstas skaidrības, kāds būs to praktiskais rezultāts.

Eirozonas piemērs

Eirozonā centrālās bankas mērķis ir stimulēt ekonomisko izaugsmi un palielināt inflāciju. ECB ir uzdevums nodrošināt cenu stabilitāti, vidējā termiņā panākot inflācijas līmeni nedaudz zem 2 procentiem (pašlaik inflācija eirozonā ir nedaudz zem nulles). Tāpat kā lielākā daļa centrālo banku arī ECB ietekmē inflāciju ar procentu likmju starpniecību. Ja centrālā banka vēlas apkarot pārāk augstu inflāciju, tā parasti palielina procentu likmes, tādējādi sadārdzinot kreditēšanu un veicinot līdzekļu uzkrāšanu. Turpretī, ja tā vēlas apkarot pārāk zemo inflāciju, tā samazina procentu likmes.

ECB var rīkoties ar trīs galvenajām procentu likmēm: par aizdevumu iespēju uz nakti bankām, par galvenajām refinansēšanas operācijām un par noguldījumu iespēju. Galvenā refinansēšanas likme jeb bāzes procentu likme ir likme, par kuru bankas parasti var aizņemties līdzekļus no ECB, savukārt noguldījumu likme ir likme, kuru bankas saņem par līdzekļu noguldīšanu centrālajā bankā.

Tā kā eirozonā ekonomikas atlabšana noris ļoti lēni, inflācija ir tuvu nullei un paredzams, ka tā ilgstoši saglabāsies būtiski zem 2 procentu mērķa, ECB ir pieņēmusi lēmumu par procentu likmju samazināšanu. Visas trīs procentu likmes ir samazinātas jau kopš 2008. gada, pēdējā samazināšana notika 2016. gada martā. Bāzes procentu likme tika samazināta no 0,05 % līdz 0 %, bet noguldījumu likmes samazinājums bija daudz lielāks, ieslīdot negatīvo likmju teritorijā: no - 0,3 % līdz - 0,4 %. ECB to pamato tā – tā ir daļa no pasākumu kopuma, kas paredzēti cenu stabilitātes nodrošināšanai vidējā termiņā, kas ir  nepieciešams eirozonas ilgtspējīgas attīstības nosacījums.

Depozītu likmes samazināšana vēl vairāk nozīmē to, ka eirozonas komercbankām, kuras nogulda naudu ECB, maksā par saviem noguldījumiem vairāk. Var rasties jautājums – vai bankas nevar izvairīties no negatīvās noguldījumu likmes? Piemēram, vai tās nevar vienkārši izlemt turēt vairāk skaidrās naudas? Ja banka tur vairāk naudas, nekā ir nepieciešams obligātās rezerves nodrošināšanai un ja tā nevēlas aizdot naudu citām komercbankām, tai ir tikai divas iespējas: turēt naudu centrālās bankas kontā vai turēt skaidrās naudas uzkrājumus (protams, visvairāk centrālās bankas sagaida, ka bankas palielinās kreditēšanu uzņēmumiem un fiziskām personām). Taču arī skaidrās naudas turēšana nav bez maksas, jo bankai ir nepieciešama ļoti droša skaidrās naudas glabātava. Tāpēc ir maz ticams, ka pilnīgi visas bankas izvēlēsies šo iespēju. Visbiežāk bankas vai nu aizdod naudu citām bankām vai maksā negatīvo procentu likmi par saviem noguldījumiem. Starp šīm divām iespējām otrā ir vairāk iespējama, jo pašlaik vairumam banku ir vairāk līdzekļu, nekā tās spēj aizdot, un attiecīgi aizņēmumi no citām bankām nav nepieciešami.

Negatīvo procentu likmju neviennozīmīgas sekas

Neskatoties uz centrālo banku ieceri veicināt ekonomisko izaugsmi un inflāciju, ieviešot negatīvas procentu likmes, šāda politika kļūst arvien brīvāka, radot bažas, kuras ir vērts apsvērt. Turpmāk ir aplūkoti šīs pieejas galvenie plusi un mīnusi.

Pirmkārt, tā kā centrālo banku ieceres tiek piepildītas un negatīvās procentu likmes stimulē ekonomisko izaugsmi, tas varētu būt pozitīvs signāls banku sektoram. Ja tirgi uzskatīs, ka negatīvās procentu likmes uzlabo ilgtermiņa izaugsmes izredzes, tam būtu jāstimulē cerības par augstāku inflāciju un augstākām procentu likmēm nākotnē, kas labvēlīgi ietekmētu banku tīro procentu starpību (komercbankas pelna naudu, uzņemoties kredītrisku un saņemot procentus par aizdevumiem, kuru apmērs ir lielāks nekā procentiem par depozītiem – bankām rodas pozitīva tīro procentu starpība). Turklāt spēcīgākā ekonomikā bankas spētu atrast daudz izdevīgākas iespējas aizdot līdzekļus, savukārt aizņēmēji, visticamāk, būtu spējīgāki atmaksāt kredītus. No otras puses, negatīvās procentu likmes var kaitēt banku sektoram. Ja procentu likmes par aizdevumiem samazināsies vēl vairāk, un komercbankas nevēlēsies vai nespēs noteikt par noguldījumiem tādu procentu likmi, kura ir mazāka par nulli, banku tīrā procentu peļņa samazināsies arvien vairāk un vairāk.

Otrkārt, negatīvu procentu likmju politikai būtu jāveicina komercbanku aizdevumi, lai tās varētu izvairīties no maksas par naudas līdzekļu, kuri pārsniedz obligāto rezervju apmēru, turēšanu centrālajās bankās. Taču, lai negatīvās likmes veicinātu kreditēšanu, komercbankām ir jāvēlas aizdot vairāk, turklāt nopelnot mazāk. Tā kā negatīvu procentu likmju ieviešanas mērķis ir nepieļaut ekonomiskās aktivitātes palēnināšanos un deflācijas riskus, tas nozīmē, ka šādā vidē uzņēmumi saskaras ar problēmām, un attiecīgi, izsniedzot tiem aizdevumus, bankas uzņemas lielāku kredītrisku par potenciāli mazāku peļņu. Ja peļņas samazinājums būs pārāk liels, bankas var pat samazināt kreditēšanas apjomus. Turklāt, ja ir grūtības piemērot negatīvas likmes noguldītājiem, tas var nozīmēt parādsaistību izmaksu pieaugumu patērētājiem.

Treškārt, negatīvās procentu likmes var vājināt valsts valūtu, padarot eksportus konkurētspējīgākus un veicinot inflāciju, ņemot vērā, ka importi sadārdzināsies. Tomēr negatīvās procentu likmes var izraisīt t.s. valūtu karu – situāciju, kad vairākas valstis apzināti cenšas pazemināt iekšzemes valūtas vērtību, lai veicinātu tautsaimniecības attīstību. Vājāks valūtas maiņas kurss noteikti varētu būt galvenais mehānisms, kas tiktu izmantots monetārās politikas mīkstināšanai. Taču kopumā valūtas devalvācija nedos būtisku rezultātu: globālā ekonomika nespēj panākt valūtas devalvāciju pati pret sevi. Sliktākajā gadījumā konkurētspējīga valūtas devalvācija varētu veicināt protekcionisma tirdzniecības politiku rašanos, kurām būtu nelabvēlīga ietekme uz globālo izaugsmi.

Ceturtkārt, no investoru viedokļa negatīvajām procentu likmēm teorētiski būtu jāfunkcionē tāpat kā likmes pazemināšanai līdz nullei – tam būtu labvēlīgi jāietekmē akcijas, ņemot vērā, ka procentu likmju un akciju tirgus attiecības ir samērā netiešas. Procentu likmju samazinājums nozīmē, ka cilvēki, kuri vēlas ņemt aizdevumus, varētu aizņemties par zemākām procentu likmēm. Taču tas nozīmē arī to, ka aizdevējiem, kā arī  vērtspapīru, piemēram, obligāciju pircējiem, samazināsies iespējas gūt peļņu procentu ienākumu veidā. Ja pieņemam, ka investori ir racionāli, procentu likmēm samazinoties, investori pārvietos naudu no obligāciju tirgiem uz akciju tirgiem.

Tajā pašā laikā uzņēmumi var izbaudīt priekšrocības – finansējot savu paplašināšanos ar lētākām izmaksām, tādējādi palielinot savas nākotnes peļņas potenciālu, kas, savukārt, novedīs pie augstākām akciju cenām.

Taču praksē šī unikālā negatīvo procentu likmju politika varētu izrādīties ne tik spīdoša. Ieguldītāju ieskatā negatīvo procentu likmju politika var liecināt par mēģinājumu tikt galā ar nopietnām nepatikšanām ekonomikā, un tie var sākt izvairīties no riska. Negatīvu procentu likmju noteikšana nebūt nenozīmē, ka komercbankas vēlēsies kreditēt vairāk, proti, finanšu uzņēmumu peļņa varētu samazināties, pasliktinot globālā finanšu sektora darbības rezultātus. Finanšu sektors ir ļoti jutīgs attiecībā uz kopējo akciju tirgu, un šā sektora problēmas var veicināt tirgus lejupslīdi. Pat ja komercbankas būtu ar mieru kreditēt vairāk, mudināt uzņēmumus un fiziskās personas aizņemties un tērēt vairāk ir apšaubāms pasākums.

Piektkārt, negatīvās procentu likmes var papildināt citus mīkstināšanas pasākumus (piemēram, kvantitatīvo mīkstināšanu) un raidīt signālus, ka centrālā banka risina problēmas, kas saistītas ar ekonomisko lejupslīdi un inflāciju, kas ir zemāka par nosprausto mērķi. No otras puses, negatīvās procentu likmes var liecināt par to, ka ir sasniegtas centrālo banku robežas attiecībā uz monetārās politikas iespējām. Šķiet, tirgos valda arvien lielākas bažas par to, ka centrālo banku rīcībā vairs nav nekādu mehānismu, kā arī satraukums par to, kā politikas veidotāji varētu risināt nākamo ekonomikas lejupslīdi.

Kopsavilkums

Centrālās bankas ir apņēmušās darīt visu nepieciešamo, lai veicinātu ekonomisko izaugsmi un inflāciju. Tā kā procentu likmes jau ir pietuvojušās nulles līmenim, arvien vairāk centrālo banku savu mērķu sasniegšanai ir sākušas izmantot negatīvās procentu likmes. Tomēr tas ir salīdzinoši jauns centrālo banku izmantotais instruments, turklāt šādas politikas galvenās iespējas un riski vēl nav izpētīti. Tāpēc ir vērts daudz ciešāk analizēt un uzraudzīt šīs arvien lielāku popularitāti gūstošās politikas iespējamās neparedzētās sekas. Līdz šim eirozonas ekonomikā atlabšanas tempi bijuši lēni, inflācija – ļoti zema, un komercbankas nav steigušās ar kreditēšanas apjomu palielināšanu, tā vietā tās ir meklējušas iespējas, kā ierobežot iespējamo peļņas samazinājumu citos veidos. Uzņēmumu un fizisko personu vēlme aizņemties vairāk par mazākām procentu likmēm nav būtiski palielinājusies, investori nesteidzas uzņemties lielāku risku ieguldot; obligāciju ienākumi saglabājas rekordzemā līmenī. Ir nepieciešams vairāk laika, lai noskaidrotu negatīvo procentu likmju patieso ietekmi.

Gunta Simenovska,
SEB bankas Biznesa attīstības pārvaldes pārdošanas atbalsta vadītāja

Avoti: Eiropas Centrālā banka, Pasaules Banka, Starptautisko norēķinu banka, Nasdaq, Investopedia, Bloomberg, BBC, CNBC


Citi raksti par šo tēmu

Vairāk

Kontakti

S|E|B

Uzmanību! Jūsu pārlūkprogramma neatbilst SEB mājas lapas prasībām, lūdzu, atjaunojiet to vai izmantojiet citu ierīci lapas aplūkošanai.

Attention! Your web browser does not correspond to the requirements needed to visit SEB website. Please change web browser or device that you use for browsing the site.

Внимание! Ваш браузер не отвечает требованиям, необходимым для посещения сайта SEB. Просим поменять браузер или устройство, при помощи которого вы производите поиск в браузере.