Eiro nākotne risinājumu meklējumos

Līdzšinējie glābšanas mēģinājumi nav spējuši apturēt negatīvās tendences eiro zonas ekonomikā. Tie ir atklājuši trūkumus pašreizējā sistēmā, kuras pamatā ir vienota valūta, bet vāja politiskā pārraudzība un institucionālā sistēma. Turklāt atšķirīgās intereses un uzskati rada šķēršļus krīzes savaldīšanai.

Nākamgad GIIPS valstīm (Grieķija, Īrija, Itālija, Portugāle un Spānija) nepieciešamais finansējums (budžeta deficīta un aizdevumu, kuriem tuvojas maksājumu termiņš, segšanai) ir lēšams kā minimums EUR 500 miljardu apmērā. Nepieciešamā finansējuma apjoms būs atkarīgs no izaugsmes rādītājiem un banku papildu rekapitalizācijas vajadzībām. Par Īrijas un Portugāles aizņēmumu, kura garantiju kolektīvi sniedz eiro zonas valstis, atbildīgais Eiropas finanšu stabilizācijas instruments (EFSI) vēl aizvien nebauda uzticību. Samērā drīz EFSI sāks aizņemties naudu arī Grieķijas vārdā. EFSI faktiskā kredītspēja patlaban ir EUR 440 miljardi. Pašreizējo sistēmu drīzumā aizstās jau pastāvīgs Eiropas stabilizācijas mehānisms (ESM), kura aizdošanas kapacitāte būs EUR 500 miljardi. Papildus finansējumu EUR 250 miljardu apmērā nodrošinās SVF. Šos līdzekļus ārkārtas palīdzības sniegšanai var izmantot tiešajiem aizdevumiem vai arī valdības obligāciju pirkšanai sākotnējos vai otrreizējos tirgos. Taču pastāv risks, ka gadījumā, ja glābšana būs nepieciešama arī citām un lielākām valstīm, finansējums var izrādīties nepietiekams. Tas, ka EFSI aizņēmumu programmas ir izmantojušas jau trīs valstis, eiro zonas valstu EFSI sniegto garantiju spēju ir samazinājusi par apmēram 7 procentiem. Gadījumā, ja arī Itālijai un Spānijai būtu jālūdz finansiāla palīdzība, instrumenta garantijas apjoms samazinātos vēl par 30–35 procentiem. Neliels samazinājums, kas neizraisa ESFI aizdošanas kapacitātes samazināšanos, ir pieņemams. Taču, ja garantijas samazināsies vairāk, tas var apdraudēt EFSI aizdošanas kapacitāti. Viens no nozīmīgākajiem riskiem ir Francijas kredītvērtējuma pasliktināšanās, kas var būtiski ietekmēt EFSI darboties spēju. Reitingu samazināšana un iespējamā to tālākā pazemināšana ir likusi daudziem investoriem pārdot savus ieguldījumus.

Kā viens no nesenajiem parādu krīzes risinājumu mēģinājumiem bija Grieķijas parāda restrukturizācija. Tomēr šī "brīvprātīgā" privāto parādu samazināšana, ir raisījusi nepatīkamus precedentus. Tā parādīja, ka politiskie līderi var lauzt nolīgumus un mainīt tajos paredzēto parādu norakstīšanas apjomu. Viens no šīs vienošanās rezultātiem, ko cenšas panākt, piemēram, ECB, ir tāds, ka kredītsaistību nepildīšanas mijmaiņas līgumi (CDS) netiek aktivizēti. Tas varēja būt par pamatu pieaugušajam spiedienam uz Itāliju, jo ir neziņa, vai esošie apdrošināšanas līgumi būs spēkā. Turklāt parādu norakstīšana var notikt arī citās eiro zonas valstīs.

Pamazām pieaug pārliecība, ka eiro zonas problēmas nevarēs atrisināt, ja ECB nebūs gatava uzsākt valsts parādsaistību pirkšanu, kas būtu līdzīga tam, ko ir īstenojušas ASV un Lielbritānija. Faktiski centrālajai bankai nav nekādu ar bilanci saistītu ierobežojumu, kas tai liegtu iegādāties valdību vērtspapīrus un vēlāk, pēc vajadzības, atbrīvot banku sistēmu no liekās likviditātes. Līdz šim ECB ir iegādājusies krīzes skarto valstu obligācijas gandrīz EUR 200 miljardu apmērā (2.2 procenti no eiro zonas IKP). Jaunajai programmai, lai tās ietekme būtu pietiekama, jābūt vismaz EUR 500 miljardu apmērā (5.4 procenti no IKP).

Lai šo stratēģiju varētu īstenot, ir jāpārvar Vācijas, kā arī pašas ECB pretestība. Pašreizējo obligāciju pirkšanu ECB attaisno ar argumentiem par nepieciešamību nodrošināt sekmīgu tirgus darbību. Tomēr ir risks, ka, ja ECB esošās pilnvaras tiek paplašinātas, ļaujot izsniegt aizdevumus valdībām, robeža starp fiskālo un valstu parādu politiku un monetāro politiku varētu kļūt nenosakāma. Tas nozīmē, ka nākotnē varētu ciest ECB uzticamība. Tomēr likme – eiro nākotne ir milzīga, kas nozīmē, ka šādu cenu ECB, iespējams, būs jābūt gatavai maksāt. ECB kļūšana par pēdējā aizdevēja instanci, sniegs laiku politiskajai manevrēšanai, taču ne risinājumu Eiropas maksātspējas un konkurētspējas problēmām. Izšķirošie lēmumi vēl ir priekšā, bet eiro zonu sagaida smagi pārbaudījumi un kardinālas pārmaiņas.

Dainis Gašpuitis, SEB bankas makroekonomikas eksperts