Saņemt 5 eiro uzreiz vai 10 eiro mazliet vēlāk? Tāds jautājums tika uzdots garāmgājējiem, kuri šķērsoja Akmens tiltu Rīgā. Sociālā eksperimenta mērķis bija noskaidrot, vai iedzīvotāji ir gatavi atteikties no tūlītēja ieguvuma ar iespēju nākotnē saņemt vairāk.
Eksperimenta gaitā garāmgājējiem, kuri šķērsoja Akmens tiltu Rīgā, tika piedāvāts saņemt 5 eiro uzreiz vai arī doties uz tilta otru pusi, lai saņemtu 10 eiro. Puse uzrunāto atteicās no piedalīšanās eksperimentā, kā iemeslus minot gan nevēlēšanos iesaistīties, gan arī to, ka viņiem nevajag šo naudu. No tiem, kuri bija gatavi iesaistīties šajā eksperimentā, vairākums cilvēku izvēlējās riskēt un saņemt 10 eiro tilta otrā pusē, nevis 5 eiro uzreiz.
No kopējā uzrunāto skaita 35% bija gatavi nedaudz piepulēties, lai dabūtu divreiz lielāku summu, pat nesaņemot nekādas garantijas, ka tilta otrajā pusē viņus tiešām sagaida solītie 10 eiro. Savukārt 15% no uzrunātajiem cilvēkiem vadījās pēc principa “labāk zīle rokā nekā mednis kokā” un izvēlējās paņemt 5 eiro uzreiz.
Neracionāls lēmums
Uzvedības ekonomikas (behavioral economics) pētnieki apgalvo, ka cilvēki bieži vien nerīkojas racionāli. Cilvēkiem ir tendence izvēlēties mazāku atlīdzību uzreiz, nevis gaidīt lielāku atlīdzību pēc noteikta laika. Eksperiments liecina, ka cilvēki ir gatavi riskēt un atteikties no kaut kāda neliela piedāvātā labuma, ja potenciālais ieguvums ir lielāks un tā gūšanai jāvelta salīdzinoši maz laika un piepūles. Savukārt tiklīdz piepūle ir lielāka, vai laika periods līdz ieguvuma saņemšanai ir salīdzinoši ilgs, cilvēki dod priekšroku ieguvumam uzreiz un šodien.
Cilvēku smadzenes ir vērstas uz īstermiņa domāšanu, tāpēc cilvēki vairumā gadījumu redz ieguvumus un riskus īstermiņā, bet nespēj tos identificēt un ieraudzīt ilgtermiņā. Ikdienā īstermiņa domāšanu var redzēt arī cilvēku attieksmē pret savu veselību vai saviem uzkrājumiem vecumdienām – reti kurš par to aizdomājas agrā jaunībā. Un, ja pat aizdomājas, tad ļoti reti rīkojas.
Pensija – puse no algas?
Daudz runāts par to, ka pensijas vecumā cilvēkiem jārēķinās ar būtiski mazākiem ienākumiem (iespējams, viņi saņems pat mazāk nekā pusi no savas pašreizējās algas), un, to ka liela daļa cilvēku ir pakļauti nabadzības riskam, ja viņi nerīkosies jau šodien. Lai palielinātu ienākumus vecumdienās, strādājošajiem aktīvajā darbības periodā būtu jāveido uzkrājumi pensijai vai jāveic citi ieguldījumi, tomēr Latvijas iedzīvotāji to dara diezgan kūtri. Protams, ienākumu līmenis ir svarīgs – viens no iemesliem, kādēļ iedzīvotāji nekrāj pensijai, ir pārāk mazi ienākumi, kaut gan arī tiem, kuru ienākumi ir salīdzinoši lieli, uzkrājumu veidošana nav prioritāte. Tādējādi viņi ne tikai paši neuzkrāj vecumdienām, bet arī neizmanto iespējas, ko viņiem piedāvā valsts – atgūt samaksāto iedzīvotāju ienākuma nodokli par saviem ilgtermiņa uzkrājumiem.
Puse uzrunāto atteicās piedalīties eksperimentā, liela daļa no tiem, kuri atteicās, neticēja, ka viņiem tiek piedāvāta īsta nauda. Latvijas sabiedrībai kopumā raksturīga neuzticēšanās apkārtējiem, valstij vai pensiju sistēmai. Iespējams, ka iedzīvotāju skatījumā nauda vai lietas, kas tiek dotas tāpat vien, nav uzmanības vērtas. Velkot paralēles ar pensiju sistēmu, līdzīgas tendences var redzēt pensiju 2. līmeņa uztverē – ja kaut kāda nauda tiek automātiski atskaitīta no bruto algas, vairumam cilvēku nešķiet svarīgi, cik lieli ir šie atskaitījumi un kur tie atrodas. Taču pensiju 2.līmeņa nauda šodienas strādājošajiem ir viņu pensijas kapitāls, tāpēc ļoti svarīgi sekot līdzi tam, kurš to pārvalda un kādos instrumentos šī nauda tiek ieguldīta. Lai arī 6% no algas varētu šķist tāds nieks vien, ilgākā laika periodā tā ir daudzos tūkstošos mērāma summa, kuru, veiksmīgi pārvaldot, var palielināt vēl vairāk.
Lai kaut ko iegūtu, der uzticēties un iesaistīties. Neuzticēšanās un neiesaistīšanās ilgtermiņā var maksāt daudz vairāk par šodien neiegūtajiem 5 vai 10 eiro.
Edmunds Rudzītis,
SEB bankas sociālekonomists
